Noklāta asinīm, stundām gulēja starp līķiem. Mūzikas festivāla izdzīvotāja par "Hamas" uzbrukuma sākumu

Ikgadējais "Supernova" festivāls sākās piektdien, 6. oktobrī. Šogad par tā norises vietu tika izvēlēta Negevas tuksneša rietumu daļa aptuveni piecu kilometru attālumā no Gazas un Izraēlas barjeras. Sākotnēji "miera un mīlestības" svētki, kā tos dēvēja organizatori, sākās ierasti, taču agrā sestdienas, 7. oktobra, rītā teroristu grupējums "Hamas" sāka savu uzbrukumu Izraēlai, īstu asinspirti sagādājot arī festivāla norises vietā.

Tiek lēsts, ka festivālu šogad apmeklēja ap 3500 cilvēku, no kuriem vismaz 260 tika nogalināti. Izdzīvojušie sociālajos tīklos dalījušies ne vien ar uzņemtajām video liecībām, bet arī savos izdzīvošanas stāstus. Tādu vietnē "Instagram" publicējusi arī Maja Hajata.

"Devos uz darbu ar savu draudzeni Lironu bārā "Nova" festivālā, visu nakti un rītu bijām kopā. Mums bija tiešām jautri. Bija skaists saullēkts, un mēs devāmies uz mūsu treileri, lai iedzertu kafiju un atpūstos. Tad sākās murgs – virs mūsu galvām sāka lidot raķetes.

Mūzika tika apturēta, un mēs gaidījām, kad situācija nomierināsies, lai varētu doties mājās. Pēkšņi man piezvanīja draugs, kurš teica, ka pret viņu un visiem, kas sākuši braukt mājās no festivāla, sākts šaut.

Es skrēju pie man tuvākajiem policistiem, lai lūgtu viņus doties pie cilvēkiem un iesēdinātu viņus atpakaļ automašīnās, bet tad mēs sapratām, ka mums netālu ir daudz teroristu un viņi tuvojas. Visapkārt bija liels haoss.

Devāmies paslēpties policijas komandieru telpā un visi apsēdāmies uz grīdas. Daži cilvēki raudāja, daži kliedza, dažiem bija trauksmes lēkmes, bet vēl citi bija pilnīgi klusi. Es apskāvu visus, kas raudāja un nespēja [bailēs] paelpot. Lirona tikmēr palīdzēja ievainotajiem

Šāvienu troksnis sāka pietuvoties, policisti stāvēja durvīs gatavībā ar ieročiem un izbiedētu skatienu skatījās viens uz otru. Pirms stāšanās pretim teroristiem viņi vērsās pie mums un teica, lai "skrienam un lūdzam [Dievu]". Viņi izgāja no istabas un tika nošauti viens pēc otra.

Teroristi pret istabu raidīja šāvienus, un uz brīdi iestājās baiss klusums. Mēs izgājām no telpas un skrējām uz kaujas lauku. Pagriezos atpakaļ un redzēju Lironu – viņa palika tur un nenāca mums līdzi.

Darījām visu, kas mūsu spēkos, un skrējām pēc iespējas ātrāk, līdz sasniedzām kādu ātrās palīdzības automašīnu un paslēpāmies aiz tās. Šāvieni nāca no visām pusēm. Mums pa labi, pa kreisi, aiz un no priekšas.

Redzēju, ka kāds mums sauc: "Nāciet šurp, te ir drošāk." Skrēju viņam pretī, neviens man nenāca līdzi. Es un viņš turpinājām skriet kopā, līdz ieraudzījām, ka mums tuvojas transportlīdzeklis. Tas bija viens no partijas biedriem, kurš piedāvāja mums iekāpt viņa mašīnā un mēģināt aizbēgt kopā ar viņu.

Iekāpām viņa mašīnā, un tiklīdz viņš sāka braukt, teroristi sāka uz mums šaut. Mēs apgriezāmies braukšanai pretējā virzienā, bet arī no tās puses uz mums šāva. Atgriezāmies sākotnējā vietā, un pēkšņi mašīnas ritenis iestrēga smiltīs, kamēr mēs joprojām bijām apšaudē.

Izkāpām no mašīnas un devāmies bēgt, līdz pamanījām bedri. Iekāpām tajā, sadevāmies rokās un lūdzāmies. Bijām tikai divatā, vīrietis, kurš vadīja automašīnu, pazuda. Es teicu viņam (puisim, ar kuru kopā bēga – aut. piez.): "Vai zini holokausta stāstus, kuros cilvēki izlikās miruši, lai viņus nepamanītu? Lūk, kas mums būs jādara." Mēs sevi apbērām ar smiltīm un klusējām aptuveni stundu, līdz sākām dzirdēt soļus, kas nāca pretim, un mēs lūdzām brīnumu.

Viņi mūs atrada. Astoņi teroristi mūsu abu acu priekšā. Es cieši aizvēru acis, jo biju pārliecināta, ka viņi mūs nošaus, bet tad viņi mūs satvēra un piecēla. Viņi paņēma mūsu telefonus un visu, kas bija mums kabatās. Viņi savā rācijā paziņoja: "Mums ir vēl divi nolaupītie."

Viens no teroristiem sāka ar mani runāt arābu valodā, un es viņam teicu, ka nesaprotu. Es nekliedzu, netrakoju, kļuvu apātiska. Viņš man ap pleciem uzlika savu jaku, kamēr pārējie skatījās uz mani kā uz gaļas gabalu, jo man mugurā bija īss krekliņš. Vienā rokā viņš turēja manu roku, bet otrā – raķeti.

Mēs sākām iet, un es redzēju, ka viņi uz zemes meklēja dažādas lietas, piemēram, cigaretes un dzērienus. Tāpēc es viņiem palīdzēju. Negribēju pretoties. Puisis, kurš bija ar mani, nepārstāja raudāt un lūgties par savu dzīvību. Mēģināju viņam paskaidrot, ka jābeidz raudāt: "’Tas viņus kaitina, beidz raudāt, un viss būs kārtībā." Viņiem bija naži un āmuri. Sapratu, ka mums draud briesmas.

Sākumā viņš mani klausīja, bet ļoti ātri atgriezās savā sākotnējā stāvoklī, nokrita uz ceļiem, atkal kliedza un lūdzās par savu dzīvību. Un tad viņš vairs nekliedza. Viņi (teroristi – red.) viņu nogalināja manu acu priekšā. Es paliku viena ar viņiem.

Viens no viņiem paņēma dēli un ik pēc dažām sekundēm iesita man pa galvu. Otrs turēja rokās nazi un ik pēc dažām sekundēm draudīgi tuvojās man. Viņiem bija svarīgi mani pazemot.

Terorists, kurš turēja manu roku, uz viņiem kliedza un "paņēma mani savā paspārnē". Mēs sākām iet pretī vienai no viņu mašīnām, un par laimi tā nesāka darboties. Draudošais terorists ar nazi, kurš pirms brīža nogalināja puisi, kurš bija ar mani, teica: "Ja tu mēģināsi aizbēgt, es tevi nogalināšu tāpat, kā nogalināju tavu draugu."

Es paliku stāvam, un terorists, kurš "mani paņēma savā paspārnē", teica, ka varu iet. Nezināju, ko darīt, un vienā mirklī vienkārši sāku skriet. Pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka pret mani nav vērsts neviens ierocis, tāpēc turpināju skriet, cik spēka.

Paslēpos zem vienas festivāla skatuves un apgūlos blakus trīs mirušiem cilvēkiem. Nosmērēju sevi ar asinīm, kas pilēja no viena no blakus esošajiem ķermeņiem, un izlikos mirusi trīs stundas. Trīs stundas, kas likās kā mūžība. Trīs stundas, kuru laikā teroristi gāja man garām, visur šāva un dedzināja visus iespējamos zemes gabalus, kamēr virs galvas lidoja raķetes. Trīs stundas gulēju starp līķiem un domāju, kas ar mani notiks.

Pēkšņi dzirdēju cilvēkus, runājam ebreju valodā. Skaļi kliedzu: "Palīgā!" Tie bija armijas karavīri, viņi atnāca un aizveda mani uz treileri ar feldšeriem, kur bija vēl citi izdzīvojušie. Fonā šaušana turpinājās, un savā acu priekšā redzēju šaušalīgus skatus, kurus neaprakstīšu, saudzējot jūs.

Tā ir taisnība, ka viņi noslepkavoja manu dvēseli, un es ceru, ka kādu dienu spēšu to sadziedēt. Bet Lirona, atcerieties Lironu no stāsta sākuma?! Mana draudzene. Viņi viņu nogalināja. Viņi nogalināja manu varoni, un diemžēl neviens nekad nespēs viņu atgriezt dzīvē."

Part 2/2:

The guy who was with me didn’t stop crying and begging for his life. I tried to explain to him that he needs to stop crying, "It annoys them, stop crying and everything will be fine." They had knives and hammers. I realized we were in danger.

At first he listened to…

— AG (@AGHamilton29) October 9, 2023