Aprit 74 gadi kopš Mores kaujām, kurās leģionāri atvairīja Sarkanās armijas uzbrukumu Rīgai

Toreiz ienaidnieks uzbruka ar desmitkārt lielākiem spēkiem un, lai pozīcijas noturētu, nācās cīnīties nepārtrauktās un ārkārtīgi smagās cīņās. Mores kaujas joprojām min kā īpašu piemēru arī jaunajiem karavīriem.

Mores kaujas bija sīvākās un asiņainākās, kādas Latvijas teritorijā notika Otrā pasaules kara laikā. Tajās krita 186 latviešu karavīri, vēl 650 tika ievainoti.

Latvijas vēsturē nozīmīgās kaujas atceres pasākums tradicionāli sākās ar svētbrīdi Latviešu leģionāru brāļu kapos pie Roznēnu ozola, pēc kā kritušie karavīri tika godināti Mores kauju piemiņas parkā.

No karavīriem, kas piedalījās Mores kaujās, šobrīd dzīvi palikuši vairs tikai daži. Viņu vidū ir arī Atis Homka, kuram pavasarī apritēja 102 gadi.

Atis Homka

Mores kauju dalībnieks

Tās kaujas bija asas, bet mums jau te bija grāvji, no kuriem varēja cīnīties, un krievi neiebruka, viņiem nebija tik daudz spēka, lai varētu mūs izsist no grāvjiem. Pozīcijas tika ilgi turētas, un bija jātur, jo mums bija zināms, ka mums Rīga jāsargā.

Latviešu leģiona 19. divīzija aizsardzības līnijas Siguldas pusē noturēja 2 nedēļas. Spēcīgas kaujas norisinājās 5 dienas.

"To frontes mākslu ir jāprot, jāzina gan priekšniecībai, gan zaldātiņiem, bet viens otrs negrib pieņemt jeb nesaprot, tas dabūja lodi pats sev bieži – izceļ galvu ārā no grāvja, kad tur tuvumā krievi. Ir jāpaliek vai nu tajā bunkurā vai grāvī, nevis celties, skatīties uz augšu," toreiz notiekošo atstāsta Homka.

Vēsturiskā Mores kauja notika gadu pirms Otrā pasaules kara beigām – laikā, kad Sarkanā armija bija ieņēmusi visu Latgali un pamazām virzījās uz Rietumiem.