Eksperti mudina atjaunot pacientu ombudu un bažījas par "tvitera tiesu"

"Ētikai ārstniecības procesā ir milzīga nozīme," diskusijā uzsvēra Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece, atzīstot, ka Latvijā pacientiem trūkst instrumenta, ko izmantot, saskaroties ar ētikas pārkāpumiem ārstniecības gaitā. Daudzviet pasaulē šim mērķim izveidota pacientu tiesībsarga institūcija. Arī Latvijā savulaik tika izveidots pacientu ombuds, taču tā bija sabiedriska organizācija, kas nespēja nodrošināt savu pastāvēšanu ilgtermiņā.

Pacientiem Latvijā visbiežāk nav īsti skaidrs, kur vērsties, ja nācies saskarties ar neētisku rīcību no mediķu puses, – atzina LU Medicīnas fakultātes profesore Signe Mežinska, akcentējot pacientu ombuda institūcija trūkumu. Viņasprāt, diskutējams ir jautājums par to, vai šī institūcija veidojama kā nevalstiska vai valsts institūcija.

Diskusijā izskanēja ideja pacientu ombuda darbību veidot Tiesībsarga paspārnē, kā tas ir dažās valstīs. Tam piekrita kādreizējais Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadītājs Viesturs Boka: "Tiesībsargs jau būtībā tas pats ombudsmens ir, tikai viņam ir daudz plašākas pilnvaras". Viņš atzina, ka savulaik slimnīcai bija izveidojusies laba sadarbība ar pacientu tiesību pārstāvjiem. "Pacientu ombuds noteikti ir jāatjauno. Valsts vai publiski finansēts – tas ir otršķirīgs jautājums," uzsvēra Boka.

Savukārt tiesībsargs Juris Jansons skaidroja, ka viņa vadītā institūcija lielā mērā šādu funkciju jau veic, risinot jautājumus gan par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, gan, piemēram, iestājoties par pienācīgu atalgojumu medicīnas darbiniekiem. "Vērtējam arī individuālus gadījumus veselības aprūpes jomā, to iespējamo neatbilstību likumiem un Satversmei," sacīja tiesībsargs. Vienlaikus Jansons pieļāva, ka birojam papildus tiek deleģētas pacientu ombuda funkcijas, bet tas prasītu arī iestādes kapacitātes stiprināšanu.

Jansons gan uzskata, ka pacienta ombuda pamatuzdevums ir vērtēt noteikto procedūru un regulējuma ievērošanu ārstniecības gaitā reālajā dzīvē. Savukārt ētikas jautājumi, viņaprāt, jārisina Ārstu biedrības Ētikas komisijai.

Ārstu biedrības rīkotajā diskusijā tika apspriests arī jautājums par mediķu iespējamo ētikas pārkāpumu atspoguļojumu publiskajā telpā. Eksperti norādīja uz ārstu pienākumu neizpaust pacienta informāciju, kas ierobežojot iespēju paust savu viedokli par konkrēto gadījumu.

Advokāte un veselības tiesību eksperte Ilze Vilka: "Ja kāds pacients ieraksta savu stāstu [sociālajos tīklos] par to, kā viņam ir gājis vai negājis ar kādu ārstu, vai medijs intervē pacientu un pasniedz savu stāstu par pacienta ārstēšanu, tad jārēķinās, ka ārstam un ārstniecības iestādēm nav nekādu iespēju atbildēt un sniegt savu skaidrojumu par situāciju. Faktiski šeit absolūti nav līdzsvara šajās pozīcijās."

Upsalas universitātes Juridiskās fakultātes vecākā lektore Santa Slokenberga atzīmēja, ka mediju pienākums ir informēt sabiedrību par tai būtiskiem jautājumiem, tai skaitā, par problēmām veselības aprūpē. Tāpēc arī medijos tiek publiskoti pacientu stāsti. Tomēr viņa aicināja ņemt vērā, ka publiskajā telpā par šādiem gadījumiem iezīmējas informācijas asimetrija: "Pacienta viedoklis dominē. Ārstniecības personai un valsts pārvaldes iestādei (piemēram, Veselības inspekcijai vai Valsts policijai) ir gana kluss viedoklis, ja vispār tāds tiek pausts sabiedrībai".

Diskusijas dalībnieki kritizēja arī sabiedrības vēlmi izspriest kāda vainu vai nevainīgumu diskusijās sociālo mediju platformās, saucot to par "tvitera tiesu". "Čivināšana, linčošana ir vēl sliktāk nekā raganu medības viduslaikos," salīdzināja Aizsilniece.

Pēdējā laikā Latvijas publiskajā telpā – gan medijos, gan sociālajās platformās – plaši tiek apspriesta ārstu iespējami neētiska vai pat noziedzīga rīcība. Savukārt iesaistītajām institūcijām tiek pārmesta pārāk gausa reakcija, lai pārkāpējus sauktu pie atbildības.