"Acis atvērušās" vai "dvēselē klusi fano": ko daugavpilieši spriež par karu Ukrainā?
Publiskajā telpā nereti izskan bažas par Daugavpilī valdošo noskaņojumu attiecībā uz Krievijas karu Ukrainā. "tv3.lv" devās uz otru lielāko Latvijas pilsētu, lai aprunātos ar daugavpiliešiem par šo jautājumu. Atbildēs skanēja gan nevēlēšanās izteikties un atrunāšanās, gan patiesi pārdzīvojumi un gatavība aizstāvēt valsti.
"Kad notika mītiņš Ukrainas atbalstam, cik no 80 tūkstošiem daugavpiliešu uz to iznāca? Tie divsimt cilvēki, kas atnāca, tie bija ukraiņu biedrība no Rīgas un rajona iedzīvotāji. Pilsētnieks neiznāca neviens. Tas parādīja to ainu," Daugavpilī valdošo kopējo gaisotni raksturo kādreizējais pilsētas gids Jānis Kivriņš.
Ko par to saka citi daugavpilieši?
"Glābju kaķus, apkārtējā pasaule man neeksistē"
Jautāts par attieksmi pret Krievijas karu Ukrainā, Pjotrs ir izvairīgs. Viņš lavierē un pieķeras "kara" jēdzienam, rosinot ieslīgt diskusijā par tā juridisko definīciju.
Daugavpilietis uzskata, ka pirms pusotra gada kaimiņvalsts uzsāktais karš atmosfēru Daugavpilī nav mainījis vai iespaidojis. Tam piekrīt arī Armands Mezeriņš – viens no retajiem daugavpiliešiem, kurš intervijas laikā atklāj savu vārdu un uzvārdu. Viņš gan stāsta, ka pilnībā ir iegrimis ielas kaķu glābšanas misijā, tāpēc par citiem jautājumiem nedomā un nevēlas tos komentēt.
"Manas domas ar šo jautājumu nekādi nav saistītas," skaidrojot savu attieksmi pret karu Ukrainā, teic Armands. "Saprotu, ka cilvēkiem ir vajadzīgas lietas, par ko runāt. Bet cilvēkiem ir vajadzīgas arī lietas, kas palīdz attīstīties. Jo ja cilvēkiem nebūtu konfliktu kā tādu, sabiedrības attīstība apstātos."
"Man ir citas problēmas. Esmu iegrimis savā misijā, un var teikt, ka apkārtējā pasaule man neeksistē."
"Te ir sen zināma atbilde – cilvēkam ir jābūt tik spēcīgam, lai viņam neviens pat nedomātu uzbrukt. Respektīvi, cilvēkam ir jātiecas izveidot tik stipru valsti, lai neviens pat nevēlētos tai uzbrukt," valsts drošības aspektus komentē Armands.
"Bet man ir grūti pateikt kaut ko par Krieviju un Ukrainu, jo manu prātu nodarbina mūsu pilsētas ielas kaķi. Lai varbūt ir kārdinoši izteikties arī par Krieviju un Ukrainu, tomēr mani vārdi būtu tikai tukša skaņa," skaidro dzīvnieku draugs.
"Lieta tāda, ka Ukraina un Krievija… Šķiet, esmu lasījis, ka tur jau bija tie procesi, kas iepriekš bija sekmējuši šo karu. Tas nozīmē, ka… Gribu teikt, ka karš nav nekas jauns uz šīs zemes."
Nestāstiet. Negribu. Nevajag
"Lūdzu, tikai neprasiet man neko par karu. Nestāstiet man neko par tām šausmām. Redziet, kādi man vāji nervi. Nestāstiet. Negribu. Nevajag," teic kāda Daugavpils iedzīvotāja gados. Viņa ir Krievijas pilsone, un nevēlas atklāt pat savu vārdu.
Viņa skaidro, ka televizoru esot izmetusi, radio neklausās, bet internetam ir jau par vecu. Vienīgais, kas viņu uztraucot, ir – kā nokārtot latviešu valodas eksāmenu.
"Es esmu pret karu. Ļoti gribu, lai tas beidzas," viņa vēlāk piebilst. Sieviete arī vērtē, ka kara iespaidā "sabiedrībā parādījies vairāk naida". "Jūs taču redziet, kādu likumu pret mums pieņēma," viņa teic, ar to domājot valsts valodas zināšanu prasību Latvijā pastāvīgi dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem.
"Protams, ne visi cilvēki ir noskaņoti naidīgi. Tie, kas dzīvo saskaņā ar Dieva baušļiem, nesēj naidu. Bet katrs jau pats izvēlas, kur vēlas nokļūt – paradīzē vai ellē."
"Kam gan mēs esam vajadzīgi"
Daugavpilī dzimušais Vladimirs (75) ir Latvijas pilsonis, pensionēts autovadītājs.
"Nedomāju, ka karš Ukrainā kaut kā būtu ietekmējis daugavpiliešus," vērtē Vladimirs, piebilstot, ka padomju laikos cilvēki gan bijuši draudzīgāki. Vīrietis arī novērojis, ka pilsētas ielās tagad ir manāmi ukraiņi, kurus viņš sarunas laikā sauc par "hohli".
No kara tēmas viņš aši pārslēdzas uz citu jautājumu: "Mums te ir tikai viena problēma – tas ir bezdarbs. Tas ir pats svarīgākais jautājums. Visi bēg no šejienes, jaunieši šeit nepaliek – kurš uz Rīgu, kurš uz ārzemēm."
Jautāts par drošības sajūtu pierobežas pilsētā, Vladimirs atsmej: "Kam gan mēs esam vajadzīgi? Mēs taču esam maza valsts."
"Ne jau mēs lemjam šos jautājumus. Praktiski visu izlemj pamatā divas valstis – ASV un Krievija. Tagad vēl arī Ķīna iespringst, Indija… Lūk, te sākas jauna kustība."
Ar Krievijas pasi netiek uz dēla bērēm Ukrainā
90 gadus veco Ludmilu, kura ir Krievijas pilsone (Latvijā dzīvo 57 gadus), karš skāris dziļi personīgi.
"Mana mazmeitiņa dzīvo Ļvivas apgabalā, bet dēliņš – viņas tētis – martā tika apbedīts. Saprotiet, es nevarēju tikt uz Ukrainu, lai apglabātu savu dēlu, jo man ir Krievijas pase, lai gan man ir arī pastāvīgā uzturēšanās atļauja Latvijā."
"Esmu pārdzīvojusi karu. Esmu pieredzējusi tās šausmas. Kā gan cilvēks var atbalstīt karu?! Mazmeita palikusi Ukrainā, bet viņas māte tagad devusies strādāt uz Poliju. Vai tad tā ir dzīve?"
Runājot par sabiedrības noskaņojumu Daugavpilī, viņa uzsver, ka visi ir pret karu: "Neviens cilvēks nevar būt Krievijas pusē, kad sākās šis karš. Neviens." Ludmila atzīst, ka viņa nav pārāk apmierināta ar pašreizējo Daugavpils domes vadību, tai skaitā par tās neskaidro pozīciju attieksmē pret karu Ukrainā.
Pašlaik Krievijā notiekošais sievietei atsaucot atmiņā drūmos Staļina laikus: "Nedod Dievs, tajos atgriezties – tā ir tumša elle. Tas ir staļinisms, ko mēs jau piedzīvojām. Jūs domājat, ka neatceros, kāds tas bija drūms laiks, kad kā bērni laukos pamodāmies, bet kaimiņos dzīvojošā ģimene bija izvesta. Vai tā bija dzīve?"
"Tagad viss ir nomierinājies"
Uzņēmējs Jānis atceras, ka pašā kara sākumā no kādas Daugavpils kafejnīcas iznākuši cilvēki, saucot: "mēs esam krievi", "kāpēc jūs mūs pazemojat?" un tamlīdzīgi. "Bet tagad viss ir nomierinājies. Man liekas, ka cilvēki no tā vis ir arī nedaudz noguruši," viņš raksturo gaisotni pilsētā.
"Bet tie, kas par to fano, tie joprojām klusi dvēselē fano par to visu," viņš piebilst. Daudzi sakot, ka iestājas par "krievu pasauli". "Taču, ja viņiem pajautā, vai viņi vēlas, lai šeit atbrauc tanki un nolīdzina visu tāpat kā Donbasā vai Mariupolē, tad gan saka – nē," teic Jānis.
"No savas puses mēģinu ar viņiem šādi diskutēt. Daudziem tiešām tās acis pamazām ir atvērušās, situācija kopumā uzlabojas."
Jānis atzīst, ka viņu pārņem divējādas sajūtas, ja runa ir par Ukrainas kara bēgļiem. "Kas tad ir tie reālie atbēdzēji no Ukrainas," viņš jautā. "Daļa ir arī krievi no Donbasa, no Luhanskas, un daļa no šiem Ukrainas bēgļiem patiesībā ir arī riktīgi "urrāpatrioti" par Krieviju, kuri vienkārši no turienes ir aizbēguši."
"Lūdzu, man automātu…"
Latvijas pilsonis Mihails ir dzimis poļa un latvietes ģimenē, kurā sarunvaloda bijusi krievu valoda. Viņa vērtējumā, karš ir šķēlis pilsētas sabiedrību: "Kāds kaut kur kaut kad vairāk ir Ukrainas pusē, kāds – vairāk par Krieviju. Tomēr pamatā visi ir līdzjūtīgi par kara nestajām ciešanām."
Jautāts, kāda ir paša pozīcija, Mihails pirmajā brīdī attrauc: "Es paklusēšu." Tad padomā un turpina: "Jūs ar saviem jautājumiem sākat mani nedaudz provocēt, tas ir pirmkārt."
Vēl pēc brīža viņš izmet frāzes: "esmu par mieru visā pasaulē"; "karš vienmēr ir slikti"; "labāk dzert šņabi, nevis karot".
"Es esmu pret ASV, kad viņi ar kasešu munīciju un fosfora lādiņiem bumboja Dienvidslāviju. Esmu pret to. ANO tam nesniedza savu piekrišanu," nosodoši piebilst Mihails. "Varu minēt neskaitāmus piemērus dažādās sfērās, kur visu nosaka ASV. Mēs šeit – Latvijā – esam ASV vasaļi. Tāds ir mans dziļi subjektīvais viedoklis."
Kad pārjautāju, vai Krievijas karā pret Ukrainu viņš vaino ASV, Mihails to neapstiprina: "Pirmkārt, nosodu Krieviju. Bet ASV… Vienkārši man šis karš nepatīk viena vienīga iemesla dēļ, proti, ka principā NATO karo pret Krieviju. Viss."
Bet kurš sāka? "Sāka Ukraina, kad Donbasā sita savējos. Vai parādīt fotogrāfijas," spriež Mihails.
"Elementāra situācija: Ir Latvija; blakus ir Krievija; Latgale ir pavisam līdzās. Ja gadījumā būs kāds konflikts, kam tiks? Pareizi, mūs kapās gan no vienas, gan no otras puses [rāda uz austrumiem un rietumiem]. Un mēs cietīsim."
Vienlaikus Mihails skaidro, ka jūtās droši un ka pats arī "garantē" šo drošību: "Lūdzu, man tikai automātu un vairāk patronu, un es garantēšu tās teritorijas drošību, kurā dzīvoju."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
