Eksperts: "vīri nesit sievas tāpēc, ka policija viņus nebūtu pietiekami stingri pieskatījusi"
Vardarbības noziegumi un likumsargu reakcija uz tiem pēdējā laikā ir drupinājusi sabiedrības uzticēšanos Valsts policijai. Lai analizētu cēloņsakarības un meklētu atbildes, kā šādā stāvoklī neiestigt, "tv3.lv" iztaujāja sociālantropologu Klāvu Sedlenieku.
Ilgstoša sievietes vajāšana un slepkavība Jēkabpilī, pusaudžu kautiņi Imantā, – tie ir pēdējā laika skaļākie notikumi, kas nonākuši sabiedrības uzmanības centrā, raisot diskusijas par Valsts policijas (VP) lomu un darba kvalitāti.
Nav jau tā, ka sabiedrības uzticēšanās policijai būtu kritiski zema. Pēdējo gadu aptaujas rāda, ka VP uzticas vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju. Nav jābūt ekspertam, lai pateiktu, ka pēdējo notikumu sērija, kurā policija nonākusi nelabvēlīgā gaismā, varētu negatīvi atsaukties uz sabiedrības uzticēšanos tai, – "tv3.lv" komentē sociologs Arnis Kaktiņš.
"Cita lieta, cik ilgi šī Valsts policijai "melnā līnija" turpināsies un cik noturīgs būs tās radītais efekts," viņš piebilst.
Arī cilvēku ieraksti sociālajos tīklos liecina, ka Latvijas sabiedrības uzticība policijai pēdējā laikā ir sašķobījusies.
Uzticēšanās policijai ir fundamentāls sabiedrības un sabiedriskās kārtības pamats, lai cilvēki savu sievu, bērnu un citu līdzcilvēku aizsargāšanu nesāktu ņemt savās rokās. Tad nu atbilstoši fundamentāls jautājums – tu uzticies policijai?
— Ivo Butkevičs (@IvoButkevics) May 7, 2023
"Nav jau tā, ka policijai līdz šim būtu bijis tāds ļoti augsts sabiedrības uzticības līmenis," vērtē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, sociālantropologs, asociētais profesors Klāvs Sedlenieks. "Kad gaismā nāk šāda veida problēmas, likumsakarīgi, ka policijas tēls iegūst negatīvākus vaibstus."
"Tomēr nedomāju, ka pēdējo notikumu ietekmei uz sabiedrības attieksmi pret policiju būs ilglaicīgs efekts. Visāda veida notikumi nāk un iet, un domāju, ka tas tikai īstermiņā uz kādu laiku nosvārstīs sabiedrības attieksmi pret policiju."
Uzziņa: sabiedrības uzticība Valsts policijai
Gan "Latvijas Faktu" pirms diviem gadiem veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja, gan "Eirobarometra" 2021. gadā publicētais pētījums apliecina, ka Valsts policijai uzticas vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju.
Piemēram, saskaņā ar minētajiem "Eirobarometra" datiem, policijai uzticas 62% Latvijas pilsoņu, kamēr tiesu sistēmai vien 39%, bet valsts pārvaldei 27% un politiskajām partijām – tikai 7% pilsoņu.
Iepriekš – 2020. gadā publicētais Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījums par Latvijas sabiedrības uzticēšanos dažādām institūcijām krīzes situācijā rādīja, ka:
- 94% uzticētos ģimenei un draugiem;
- 81% Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam;
- 70% Valsts policijai;
- 68% Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem;
- 64% Zemessardzei
Kaimiņvalstī Lietuvā kompānijas "Baltijos tyrimai" pērn veiktā iedzīvotāju aptauja liecina, ka savas valsts policijai uzticas 72% lietuviešu, bet 24% aptaujāto atzinuši, ka tai neuzticas.
"Drīzāk tas ir tāds skandāls"
"Nedomāju, ka šobrīd var runāt par sabiedrības uzticības krīzi attiecībā uz policiju. Drīzāk tas ir tāds skandāls," aktuālo situāciju raksturo Sedlenieks. "Krīze nozīmētu, ka pēkšņi cilvēki vairs vispār neuzticas policijai. Bet tā jau gluži nav."
"Tas, ka sociālajos medijos kāds kaut ko skaļi pasaka, tas jau nenozīmē, ka uzreiz viss ir sabrucis. Un, ja mēs tagad veiktu sabiedrības aptauju par uzticēšanos policijai, droši vien, labi, ja vien par pāris procentpunktiem kaut kas tur būtu nosvārstījies, nevis uzreiz pilnībā sagruvis Valsts policijas reitings."
Sociālantropologs atzīmē, divu skaļu – Jēkabpils un Imantas – gadījumu sekošanu pēc kārtas savā ziņā tiešām varot uzskatīt par sakritību. "Tomēr tas arī neizslēdz to, ka policijā ir ilgtermiņa problēmas," viņš piebilst.
"Īpaši labi tas izgaismojas sievietes slepkavības gadījumā Jēkabpilī, kur acīmredzami policijas nepietiekamās rūpes par iedzīvotājiem cilvēkos raisīja bažas. Un uz šī fona cilvēki piemeklēja vēl citas savas pieredzes."
Sedlenieks uzskata, ka jautājums ir par to, kā pati policija sevi redz un ko tā uzskata par savu primāro uzdevumu: vai izķert vainīgos, kad par viņiem ir pierādījumi, vai drīzāk novērst iespējamās problēmas un pakalpot cilvēkiem, gādājot par viņu drošību.
"Par to jau arī senāk ir runāts, ka represīvajām struktūrām, tai skaitā Valsts ieņēmumu dienestam un policijai vajadzētu vairāk orientēties uz to, ka viņi palīdz cilvēkiem. Attiecīgi tad arī savu tēlu veidot, balstot to vairāk palīdzības un atbalsta nevis draudu un iebiedēšanas principos," spriež eksperts, piebilstot, ka nav jau arī tā, ka Latvijā cilvēki ļoti baidītos no policijas. "Tomēr, manuprāt, policija nav būtiski pavirzījusies minētajā pozitīvajā virzienā."
Bargāki sodi nelīdzēs
Vērtējot dziļāk vardarbības izplatību Latvijas sabiedrībā, eksperts atzīmē, ka savā ziņā ir ērti "iebakstīt ar pirkstu policijas ģīmī", un pateikt, ka tas policists vai policija kopumā ir pie visa vainīga, pieņemot – ja policija būtu laba, tad sabiedrībā šādas lietas nebūtu notikušas.
"Tas nu gan ir skaidrs, ka vardarbība ģimenē absolūti nav tikai policijas jautājums. Vīri nesit sievas tāpēc, ka policija viņus nebūtu pietiekami stingri pieskatījusi, vai tāpēc, ka par to nebūtu paredzēti pietiekami stingri sodi."
Sedlenieks atzīmē, ka arī pēc Jēkabpils slepkavības uzreiz parādījās ideja par to, ka vajadzētu palielināt sodus. "Neesmu pārliecināts, ka cilvēks, kurš ir nolēmis sist savu sievu, jo viņš ir greizsirdīgs, ļoti cītīgi skatās un domā par to, vai viņam par to būs seši gadi vai septiņi gadi."
"Lielākā daļa vardarbības noziegumu notiek kādā afekta stāvoklī, kur neviens racionāli nedomā. Ar to gribu sacīt, ka soda bardzība ir tāda absolūti iluzora lieta. Arī viduslaikos vai 17. un 18. gadsimtā, kad cilvēkus sodīja, sagādājot ārprātīgas fiziskas mocības, tas jau neatturēja cilvēkus no likumpārkāpumiem. Tas ir tāpēc, ka cilvēki jau nedomā par šīm sekām tad, kad viņi to noziegumu veic."
Runājot par Polijā pēc ārkārtīgi nežēlīgas bērna spīdzināšanas un slepkavības gadījuma aktualizēto jautājumu par nāvessoda atjaunošanu, Sedlenieks uzsver: "Šī soda veida aizstāvju ideja ir, ka tas būs ļoti nozīmīgs atturošs faktors, jo cilvēki negribēs, ka viņus par pastrādāto noziegumu nogalina. Bet tas ir ļoti apšaubāms arguments, jo prakse rāda, ka tas tā nedarbojas."
"Otrs pieņēmums ir, ka ar nāvessodu sabiedrība tiks vaļā no šiem noziedzniekiem, vienkārši viņus nogalinot, un tad viss būs kārtībā. Šāds uzskats savukārt neko labu neliecina par pašu sabiedrību."
Sedlenieks: "Tas jau ir plašākas filozofiskas diskusijas jautājums: vai pie jelkādiem apstākļiem kādam citam cilvēkam vai cilvēku grupai ir tiesības atņemt otram cilvēkam dzīvību. Un no otras puses, protams, viens no lielajiem iebildumiem pret nāvessodu vienmēr ir bijis tāds, ka nereti cilvēki tiek notiesāti nepatiesi, bet nāvessods ir neatgriezenisks."
Kā izskaust vardarbību?
Runājot par vardarbības izskaušanu Latvijā, sociālantropologs vērš uzmanību uz plašāka mēroga sistēmiskām problēmām sabiedrībā.
Kā piemēru eksperts min Latvijā izplatītu praksi, kā risinām problēmas vai īstenojam autoritāti: "Pēdējā laikā vairākas reizes esmu runājis ar jauniešiem, kuri ir uz laiku mācījušies ārvalstīs, pēc tam atgriezušies Latvijas skolas realitātē. Un viena no lietām, ko esmu dzirdējis no dažādiem cilvēkiem, ir tas, ka skolotāji bļauj, ka skolotāji savu autoritāti cenšas noturēt caur skolnieka pazemošanu."
"Tā ir sistēmiska problēma, kādā ceļā mēs nodrošinām kārtību un autoritāti. To ir iespējams īstenot dažādi. Un mūsu paņēmiens vai pieeja šajā jomā acīmredzami ir stipri vardarbīga – pazemojuma virzienā. Ļoti iespējams, ka tas veicina vardarbības izplatīšanos."
Eksperts atzīmē arī jautājumu par hierarhiju un subordināciju Latvijas sabiedrībā, pievēršot uzmanību tam, kā mēs skatāmies uz to, kuri cilvēki sabiedrībā ir augstākā un kuri zemākā statusā.
"Latvijā ārkārtīgi liels uzsvars tiek likts uz to, ka cilvēki grib būt tajā augstākajā statusā, kas pats par sevi nav nekas unikāls, kas būtu raksturīgs tikai mūsu sabiedrībai. Tomēr mūsu gadījumā, iespējams, ir problēma, kā mēs to panākam un kā mēs pēc tam izturamies pret tiem, kuri ir kādā zemākā statusā."
Kā piebilst sociālantropologs, jautājums ir arī, kā esam apguvuši automatizētas reakcijas uz saspringtām konfliktsituācijām: "Tās automatizētās atbildes mūsu sabiedrībā, iespējams, noved pie vardarbības."
Citāts "Policija jau tur neko vairs nevar darīt, ja cilvēks, kuram nejauši uzkāpj uz kājas vai viņu nepalaiž pāri ielai, uzskata, ka viņa pareizā vai cienījamā rīcība ir vai nu lamāties, vai arī fiziski ietekmēt otru cilvēku."
Gaidas uz kvalitatīvu drošības pakalpojumu
Runājot par to, cik pamatotas ir sabiedrības gaidas uz kvalitatīvu policijas darbu, zinot, ka šī joma gadiem nav tikusi pietiekami finansēta, Sedlenieks atzīmē, ka policisti ir tie, kuriem būtu jābūt ne tikai adekvāti, bet pat ļoti labi atalgotiem. "Ja tas ir darbs, kur policisti redz, ka viņus novērtē, tad, protams, mēs varētu sagaidīt, ka cilvēki arī labāk strādā."
"Tomēr tas nav panākams strauji un uzreiz," piebilst Sedlenieks. "Ja mēs tagad šiem policistiem, kas pašlaik ir, pacelsim algas, diez vai varam sagaidīt, ka viņi uzreiz sāks labāk strādāt. Adekvāts atalgojums ir jānodrošina ilgtermiņā. Iespējams, piecos vai desmit gados mēs redzēsim atdevi."
"Neizskatās, ka cilvēki kopumā ļoti uzstātu un pieprasītu no politikas veidotājiem, lai sabiedrībai būtiskie dienesti tiktu labāk uzturēti, tai skaitā finansēti."
"Tā ir lieta, ko var uztrenēt"
Vērtējot soļus, ko Valsts policija varētu spert, lai tomēr uzturētu vai pat celtu sabiedrības uzticēšanās līmeni, Sedlenieks atzīmē personāla apmācību, kā atpazīt situācijas un kā pareizi rīkoties konkrētos gadījumos. "Es teiktu, ka šajā ziņā droši vien ir jāmācās no valstīm, kurās tas ir jau ilgstošāk skatīts un pētīts, un tad jāapmāca mūsu policisti."
Viena no tām lietām, ko pārmet policijai, ir tās neprasme komunicēt. Eksperts uzsver, ka tā ir lieta, ko var uztrenēt:
"Apmācot policistus, var panākt, ka viņi rīkojas, uzvedas un komunicē pareizi – tā, lai neeskalētu situāciju un neradītu cilvēkos priekšstatu, ka viņos neklausās vai pat ka viņus nicina. Diezgan daudz ko var panākt ar atbilstošu apmācību."
"Policija ir viens no redzamākajiem valsts orgāniem," rezumē Sedlenieks. "Un ja cilvēkiem nepatīk šī policija, šis valsts orgāns, ja viņi neuzticas tam vai pat to ienīst, vai baidās no tā, tas viss atsaucas uz valsts tēlu kopumā. Tāpēc sabiedrības uzticēšanās policijai ir valsts drošības jautājums, un ne tikai tādā tiešā nozīmē."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
