Filmas "Čornobiļa 2022" veidotājs: tā bija dzīve cietumā, turpinot glābt pasauli no kodolkatastrofas
Vairāk nekā pusgada laikā Ukrainas dokumentālisti izveidojuši filmu par Čornobiļas AES okupāciju, kas norisinājās Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākumā pirms gada. No 24. februāra četru sēriju dokumentālo stāstu pirmie var iepazīt tieši Baltijas valstu skatītāji Go3 platformā. Par filmas veidošanu kara apstākļos un atklājumiem, šķetinot avarējušās kodolspēkstacijas 36 dienas ilgušās okupācijas norises, kā arī par kara nesto postu Ukrainas mediju videi un kinoindustrijai intervijā "tv3.lv" stāsta filmas izpildproducents Vitalijs Dokalenko.
Dienā, kad notiek mūsu saruna, ukraiņu pretgaisa aizsardzība virs Kijivas notriec desmit Krievijas raidītās raķetes. Intervija notiek brīdī starp šajā dienā jau trešo gaisa trauksmi galvaspilsētā un tām sekojošo elektrības atslēgšanu.
"Pie mums ir tāds melnais humors, ka ik dienu spēlējam Kijivas ruleti," stāsta Vitalijs. Viņš piebilst, ka pie uzlidojumiem pierast nevar, bet cilvēku reakcija uz kārtējo gaisa trauksmi esot dažāda – kāds dodas uz pagrabu, kāds uz vannasistabu cerībā, ka pasargās divu sienu princips, citi patveras metro stacijās.
Lai arī gaisa trauksme tik tikko beigusies, Vitalijs iekšēji ir mierpilns un koncentrējies sarunai par jauno, kara apstākļos tapušo filmu, tāpēc brīžam pārņem sajūta, ka apkārt notiekošais ir tikai kino.
Vitalijs Dokalenko Ukrainas mediju laukā darbojas vairāk nekā 35 gadus. Liela daļa viņa karjeras ir saistīta ar televīziju, vadot un attīstot gan komerciālos TV kanālus, gan arī Ukrainas sabiedrisko (tobrīd vēl valsts) raidorganizāciju.
Viņš bijis neskaitāmu Ukrainā populāru TV šovu, seriālu un citu projektu producents, režisors un scenārists. Vitalija kontā ir arī vieni no pirmajiem toreiz vēl padomju republikā veidotajiem komercreklāmas rullīšiem, kā arī pirmie ukraiņu mūziķu videoklipi. Savā karjeras ceļā viņš atklājis daudzas Ukrainas ekrāna zvaigznes.
"2013. gadā man televīzija pilnībā apnika," smej Vitalijs. Kopš tā laika viņa radošā dzīve ir cieši savijusies ar kino, kā pats saka, viņš iesaistījies Ukrainas kino atdzimšanas uzplaukumā, ko pilnībā pārrāvis pandēmijas laiks un tam sekojošais Krievijas iebrukums valstī.
"Mana specializācija, ja tā var teikt, ir mudināt auditoriju domāt," atzīmē Dokalenko. "Skatītāju izklaidēšanai manā misijā ir pakārtota nozīme." Mūsdienu TV un kino, viņaprāt, pietrūkst satura, kas liktu cilvēkiem pirmkārt jau domāt un pārdomāt gan apkārt notiekošo, gan pašiem savu rīcību. Vitalijs ir pārliecināts, ka abas funkcijas – gan izklaidi, gan domāšanas veicināšanu – saturā var veiksmīgi apvienot, turklāt tā arī esot mediju misija.
"Esmu pilnībā pret to, kas šobrīd dominē televīzijā, kur ir ļoti daudz izklaides tikai izklaides pēc. Patiesībā tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ aizgāju no televīzijas, jo tur šādi izklaides projekti – bez dziļāka mērķa un uzdevumiem – sāka dominēt."
Ar kādu mērķi veidojāt filmu par Krievijas tanku ienākšanu 1986. gadā katastrofu piedzīvojušās Čornobiļas atomstacijas joprojām netīrajā slēgtajā zonā?
Šīs 36 dienas, kad kodolspēkstacija atradās okupācijā, bija ārkārtīgi draudīgas un sprādzienbīstamas. Lai arī Čornobiļas AES vairs nedarbojas, tur atrodas izmantotās kodoldegvielas glabātuve, kas joprojām rada draudus. Un tur ir arī šis jaunais sarkofāgs, kas pārklāj 1986. gadā uzsprāgušo stacijas ceturto bloku.
Ar to visu šis objekts joprojām pasaulei rada ārkārtīgi lielus kodoldraudus. Turklāt Ženēvas konvencija aizliedz jebkādas militāras darbības kodolspēkstaciju tuvumā.
Tāpēc gribēju uzņemt filmu, kas atgādina, ka šīs lietas ir aizliegtas, un brīdina par to, kāda katastrofa var notikt, ja šo liegumu neievēro. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs redzam absolūti bezzobainu pasaules sabiedrības reakciju uz Krievijas kodolterorismu – sākot jau ar Pasaules Atomenerģētikas aģentūras, kura nav nākusi klājā ar īpašiem paziņojumi par katastrofu, kas varēja notikt Čornobiļas stacijā.
"Un tas, kas tagad notiek Rietumeiropas lielākajā kodolspēkstacijā Zaporižjā, ir vēl ļaunāk, jo tā ir strādājoša AES, un tur degviela darbojas reaktoros. Un tas jebkurā brīdī var novest pie globālas katastrofas."
Proti, vispirms ar filmu gribēju pastāstīt pasaulei par visu šo situāciju, kura nebūtu pieļaujama. Vienlaikus gribēju pastāstīt par cilvēkiem, kuri šajos ārkārtīgi sarežģītajos apstākļos pašaizliedzīgi turpināja pildīt pienākumus, lai Čornobiļā nepieļautu vēl vienu kodolkatastrofu.
Līdz asinsizliešanai Čornobiļā nenonāca, tomēr krievu okupācijas laikā avarējušās spēkstacijas darbiniekiem bija jāiztur ārkārtīga spriedze.
Runa ir par vairāk nekā simts Čornobiļas AES darbiniekiem un virs 150 Nacionālās gvardes karavīriem, kas apsargāja staciju, kā arī vēl četriem slēgtās zonas apmeklētājiem – nelegālajiem tūristiem, kurus visus krievi turēja par ķīlniekiem un kuri bija spiesti stacijā uzturēties mēnesi bez pārtraukuma.
Tas, protams, bija saistīts gan ar veselības apdraudējumu, jo maiņa stacijā parasti ilgst 10 stundas, bet pēc tam cilvēki divas dienas atpūšas, gan ar to, ka šiem cilvēkiem bija ierobežota piekļuve jebkādiem līdzekļiem. Faktiski šiem cilvēkiem tā bija dzīve cietumā vai nometnes tipa režīmā, turpinot pildīt savus funkcionālos darba pienākumus bez tiesībām uz pienācīgu atpūtu, uz pienācīgu ēdienu.
Kad sākām darbu pie filmas tēmas, pirmkārt, apbrīnu izraisīja tieši šie cilvēki, kuri patiesībā stāvēja aiz visa tā, kā viņi izturējās, kā viņi slēpti un neslēpti pretojās iebrucējiem, kā viņiem izdevās paveikt visu tā, lai nenotiktu globāla katastrofa.
Stāsts ir par neredzamās frontes varoņiem?
Ļoti zīmīga man šķiet saruna ar AES maiņas priekšnieku Vladimiru, kad ar viņu apspriedu jautājumu par kodolkatastrofas iespēju, ja no ierindas būtu izgājuši vecie, ilgstošai darbināšanai nepiemērotie dīzeļģeneratori. Tie izturēja, un piecas diennaktis nodrošināja kodoldegvielas dzesēšanu, kad krievi bija pārrāvuši elektrolīniju.
Kad Vladimiram vairākkārt pārvaicāju, vai būtu notikusi kodolkatastrofa, ja ģeneratori slodzi neizturētu un kodoldegvielas dzesēšanas process pārtrūktu, viņš to ietiepīgi noliedza. Prasu: "Kā tas var būt". Vladimirs skatās uz mani un beigās saka: "Jo mēs to ūdeni ar spaiņiem būtu nesuši".
Tas raksturo stacijā strādājošos cilvēkus un viņu iekšējo atbildības pakāpi.
"Tie ir šie citkārt nemanāmie cilvēki, kuri kārtējo reizi ir glābuši pasauli no reālas globālas katastrofas. Par viņiem vēlējos pastāstīt filmā."
Zinot, kādas traģēdijas un ciešanas šajā karā piedzīvo Ukraina un tās tauta, pieļauju, ka tomēr nebija viegli izvēlēties veidot filmu tieši par okupācijas periodu Čornobiļas AES slēgtajā zonā.
Ja Čornobiļā kaut kas notiktu, sekas izjustu ne tikai Ukraina, bet plašā reģionā, tas skartu visu pasauli. Ar to šis temats ir īpaši nozīmīgs. Un, kā jau minēju, šis ir piemērs tam, kā vienkāršie Ukrainas cilvēki šajos kara apstākļos ik dienu turpina glābt pasauli. Patiešām – glābt no globālas katastrofas.
"Būs daudz filmu par tām neiedomājamajām šausmām, ko ir nesis šis karš. Būs filmas par pilnībā izpostītām, vairs neatjaunojamām pilsētām, par spīdzinātiem, izvarotiem un bez jebkāda iemesla nogalinātiem civiliedzīvotājiem, par visu to barbarismu, kas ir ienests Ukrainas teritorijā. Taču diemžēl daudzu cilvēku uztverei tas būs ļoti smagi, masu auditorija nevēlēsies tās skatīties."
Filma, ko mēs veidojām, tomēr ir tuvāka Tarkovska "Solaris" stāstam, kur cilvēki atrodas pastāvīgu iekšējo draudu situācijā. Bet, paldies Dievam, mūsu stāstā nav asiņu. No tām izdevās izvairīties. Tāpēc, manuprāt, šai filmai gaidāma lielāka skatītāju atsaucība. Vienlaikus tā pilda misiju – misiju stāstīt par nepieļaujamo.
Pašlaik plānojam vēl vienu dokumentālo filmu par pirmo Ukrainas brīvprātīgo veidoto kara hospitāli. Atzīšos, man pašam ir bail skatīties no turienes atvestos videomateriālus. Kā producents un režisors joprojām iekšēji nespēju izdomāt mehānismu, kā to visu parādīt, jo tie ir ārkārtīgi traumējoši videomateriāli.
Tomēr nešaubīgi ir tas, ka par šīm tēmām ir jārunā dažādos veidos un formātos. Jo katru dienu liels skaits cilvēku Ukrainā veic varoņdarbus, sargājot Eiropu un pasauli no tā barbarisma, kas var izkļūt brīvībā un iznīcināt visu cilvēci vai arī visu pārvērst vienā lielā koncentrācijas nometnē, kā tas pašlaik notiek Krievijā.
Pirms mūsu sarunas dzirdēju, ka jums šīs ir jau otrās "attiecības" ar Čornobiļu. Pareizāk sakot, pirmā tikšanās – pēc stacijas katastrofas 1986. gadā – nenotika.
Laikā, kad uzsprāga Čornobiļas reaktors, dienēju padomju armijā Krimā. Kā cilvēks, kurš iekšēji pārdzīvo vispirms jau par saviem vecākiem, par savu brāli, uzrakstīju iesniegumu, piesakoties avārijas seku likvidatoros.
Izsauca vienības komandiera vietnieks, paskatījās uz mani un vaicāja: "Puika, vai tev ir bērni?" Es teicu: "Nē." Viņš saplēsa manu iesniegumu un sūtīja mani prom, sakot: "Lai tevi vairs te neredzētu. Pēc tam paldies man teiksi!" Toreiz uz viņu ļoti apvainojos, bet pēc tam sapratu, ka viņš mani kaut kādā ziņā ir glābis.
Kā zinām, avārijas likvidatoriem sekas bija briesmīgas, neatkarīgi no tā, kad viņi tur devās. Ne velti ceturtais reaktors tika pārklāts ar šo jauno sarkofāgu, jo bīstami radioaktīvi procesi tajā turpinās joprojām.
Kijiva ļoti labi zina, kas ir Čornobiļa, jo atrodamies netālu. Man tolaik bija 19 gadi, un daudzi mazliet jaunāki vienaudži ļoti labi atceras, kā 1. maijā – piecas dienas pēc katastrofas, kad Kijivā bija paaugstināts radiācijas līmenis – cilvēki bija spiesti doties demonstrācijā. Kā mātes bērniem deva karoti degvīna, it kā tas viņus glābtu.
"Tas viss parāda padomju varas bezatbildību pret saviem iedzīvotājiem. Un tagad tas tieši tāpat atspoguļojas Krievijas varas iestāžu attieksmē pret savu tautu."
Saistībā ar Čornobiļas katastrofu un tās smagajām sekām līdz šim ir dzirdēts daudz. Vai bija kādi fakti, kas jūs satricināja, atklājot faktus par notikumiem AES tās pagājušā pavasara okupācijas dienās?
Patiesi šokēja, cik ļoti Krievijas un tās militārā vadība savus ierindas karavīrus neuzskata par cilvēkiem. Sūtīt cilvēkus rakt tranšejas Čornobiļas zonas netīrākajā daļā un atstāt viņus tur dzīvot… Tas ir paradokss, ka iebrucēju karavīriem viņu pašu vadība pavēlēja veidot ierakumus un apmesties "rudajā mežā", kur aizvien ir īpaši augsts radioaktīvais piesārņojums.
Pēc nepārbaudītas informācijas, pēcāk ar staru slimību sasirgušos karavīrus ar autobusiem aizveda uz Baltkrieviju. Tie ir cilvēki, kuri mirs bezrūpīgas un necilvēcīgas attieksmes dēļ pret pašu karavīriem.
Liels paradokss ir arī pašas stacijas un Čornobiļā esošo starptautisko laboratoriju izlaupīšana un iznīcināšana. Tur atradās arī aprīkojums vispārējā radiācijas līmeņa monitoringam zonā. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi izveda arī kapsulas, kurās glabājās dažādu piesārņoto radiācijas objektu elementi. Tika iznīcināti arī ledusskapji, kuros tika glabāti leģendām apvīto Čornobiļas gigantisko samu paraugi.
No otras puses, šie cilvēki nozaga un aizveda sev līdzi visvienkāršākos sadzīves priekšmetus. Viena no anekdotiskajām situācijām, par ko stāsta stacijas darbinieki, ir elektrisko tējkannu zādzības – kannas paņemtas, bet to paliktņi atstāti.
"Patiesībā tas ir briesmīgi, cik mežonīgos apstākļos dzīvojuši, cik tumsonīgi un dzīves apdalīti ir tie cilvēki, kuri kā viduslaikos ierodas laupīt kaimiņu valsti."
Savā ziņā pārsteidzoši fakti atklājās arī par Kremļa propagandu, kad uz Krievijas okupēto Čornobiļas zonu tika atvesta humānā palīdzība, kuru stacijas darbinieki negāja saņemt. Tad krievu karavīri pārģērbās to Francijas kompānijas darbinieku formās, kuri šeit bija cēluši jauno sarkofāgu, bet kuru stacijā nav jau kopš 2017. gada. Pozējot Krievijas propagandas TV kanālu kamerām, pārģērbušies karavīri devās saņemt atvesto maizi un produktus.
Ziņas par šo traģikomisko notikumu ātri izplatījās sociālajos medijos, līdz ar ko Kremļa kanālu ēterā iestudētais sižets tā arī nenonāca. Mēs atradām oriģinālo video, kurā fiksēts, kā tas notika, kur redzami gan šie pārģērbušies humānās palīdzības saņēmēji, gan klātesošās Krievijas propagandas mediju kameras. Šī epizode ir arī filmā.
"Aizkustinošs ir arī AES satelītpilsētas Slovutičas pretošanās fakts. 23 000 iedzīvotāju Ukrainas pilsēta faktiski bija nonākusi ielenkumā. Kad krievi ienāca pilsētā, viņiem pretim demonstrācijā iznāca 5000 iedzīvotāju. Un viņi nelaida iebrucējus pilsētā. Arī par to mēs atradām video liecības."
Tie kadri neatstāj vienaldzīgu: pieci tūkstoši cilvēku ar Ukrainas karogiem dodas pretī bruņotiem cilvēkiem, kuri šauj pār viņu galvām, met asaru gāzes granātas. Bet demonstrācijai cilvēki aizvien tikai pievienojas, viņi neizklīst.
Paradoksāli tas savā ziņā ir arī tādēļ, ka šī pilsētiņa ir krievvalodīga, jo tajā pamatā dzīvo cilvēki, kas atbraukuši no visiem PSRS reģioniem. Tas saistīts ar to, ka Slovutiča tika uzbūvēta kā satelītpilsēta otrajai stacijai pēc tam, kad 1986. gada katastrofā tika iznīcināta Pripeta.
Un krieviem nācās piekrist zināmiem nosacījumiem. Viņi izbrauca pa pilsētu, paskatījās, ka tajā nav bruņotu cilvēku, un izbrauca, atstājot pilsētu mierā. Es saprotu, ka sava loma bija tam, ka tur dzīvo Čornobiļas stacijas darbinieki, un krievi to zināja, tāpēc šo pilsētu nepiemeklēja Bučas, Irpiņas, Borodjankas, Mariupoles liktenis.
Uzmanību filmai piesaista arī fakts, ka tās varoņu vidū ir arī nelegālie slēgtās zonas apmeklētāji, kuri nejauši nokļuva krievu okupācijā.
Centāmies, lai filma būtu labi skatāma. Lai tā nebūtu sausa dokumentālā filma, bet gan reāls stāsts. Mēģinājām radīt darbu, kas nav tikai notikumu hronika, bet ir skatītājam vienkārši uztverama, saprotama un saturīga filma.
Kā vienus no filmas galvenajiem varoņiem apzināti izraudzījāmies četrus stalkerus, kuri zonā kā nelegālie tūristi bija ieradušies divas dienas pirms kara un kuri okupācijas laiku pavadīja AES. Uz daudziem notikumiem skatāmies viņu acīm. Tāpēc šīs norises kļūst vienkārši uztveramas un saprotamas skatītājam. Jo tas nav profesionāls skatījums uz notikumiem, kuros viņi nonāca.
"Turklāt šie varoņi nav vienkārši nelegālie tūristi, bet sleklainisti, kas pārvietojas pa auklām lielā augstumā. Viens no viņiem ir pat Ukrainas čempions šajā ekstrēmajā sporta veidā. 2017. gadā viņi staigāja pa virvi starp gaisa baloniem 400 metru augstumā."
Tieši no viņiem mēs ieguvām vairāk personiskāka rakstura informāciju par krievu reakcijām uz notiekošo, jo viņiem bija tiešs kontakts. Strādājot ēdnīcā par palīgstrādniekiem, viņiem nācās sastapties ar krievu virtuves darbiniekiem, kuri atradās stāvu zemāk, kā arī smēķētavā viņi komunicēja ar krievu karavīriem.
No viņiem ieguvām daudz atklāsmju gan par krievu karavīru neizpratni, kāpēc viņi te ir ieradušies, gan par to, kā viņi vērtēja notikumus un savu lomu tajos. Un kā šī attieksme mainījās, kad viņi saprata, ka notiekošais nav parāde, kad no Kijivas puses jau tika ievesti biedru līķi. Tad spriedze pieauga un pastāvēja bailes par to, ka kāds var arī censties savas dusmas par bojāgājušajiem krieviem izgāzt uz stacijas personālu.
Jūs veidojāt ne tikai stāstu par karu, bet viss filmas veidošanas process notika kara apstākļos. Pastāstiet, ko tas nozīmē filmas veidotāju komandai?
Darbs ir ļoti sarežģīts. Daudzi objekti ir noslepenoti. Nācās pielikt lielas pūles, lai saņemtu nepieciešamos saskaņojumus filmēšanai. Ierobežotu laiku varējām uzturēties arī pašā Čornobiļas stacijā.
Grūtības bija ar komandējumiem. Piemēram, brauciens uz Slovutiču – it kā tikai nepilni 200 kilometri no Kijivas, bet bija jābrauc pa šosejām, uz kurām vēl nesen bija notikušas kaujas, kur vēl nesen tika iznīcinātas Krievijas tehnikas kolonnas, kur bija sagrauti tilti.
"Kad jau no Slovutičas braucām intervēt apkaimes cilvēkus, pēkšņi saņēmām ziņu: "Laipni lūgti Baltkrievijā". Pārņēma panika, ka, iespējams, esam iemaldījušies nepareizā vietā, jo Baltkrievijā mums nav ko darīt. Ļoti gribējās tikt no turienes prom."
Īpašu piepūli prasīja centieni panākt, lai cilvēki runātu atklāti. Ļaudis tomēr ir nobiedējuši tie apstākļi, kādos viņi bija nonākuši, un tikai nedaudzi piekrita intervijām.
Cilvēkos aizvien jūtamas iekšējas bažas, ka tas var atkārtoties, jo no Čornobiļas stacijas līdz Baltkrievijas robežai ir vien 15 kilometri. Tā ir neaizsargāta teritorija. Jo neviens nespēja iedomāties, ka kāds slēgtajā zonā varētu uzsākt militāras darbības.
Protams, ir ļoti grūti strādāt apstākļos, kad ir komandantstunda, un jums jāatgriežas mājās pulksten 23, pretējā gadījumā var rasties nepatikšanas.
Arī pastāvīgie gaisa uzlidojumi un elektrības pārrāvumi ietekmēja filmas veidošanas gaitu gan psiholoģiski, gan arī tīri tehniski. Mums bija jāiegādājas īpašs akumulatoru bloks, kas elektrības atslēguma laikā ļāva turpināt darbu pie filmas. Ja mēs gaidītu, kad atkal iedegsies gaisma, filmas pabeigšana prasītu daudz vairāk laika.
Diemžēl, tagad daudziem Ukrainas mediju un kino profesionāļiem nākas apvienot savu darbu ar vēl kādu citu nodarbošanos, jo kara dēļ apsīcis darba apjoms gan televīzijā, gan jo īpaši kino nozarē.
"Operators, kurš filmēja Slovutičā, pēc filmēšanas apmeklēja ārstnieciskās masāžas kursus. Tagad tas ir viņa maizes darbs, jo vienam no labākajiem Ukrainas TV un kino operatoriem profesijā trūkst darba. Par to man ir liela iekšēja sāpe."
Krievijas karš Ukrainā ir sējis nāvi, ir sagrautas pilsētas un infrastruktūra. Bet kādus postījumus tas radījis Ukrainas mediju vidē?
Te nu mūsu saruna virzās politikas laukā. Tas būs mans subjektīvais vērtējums. Ja runājam pamatā par televīziju, līdz karam Ukrainā pastāvēja četras lielas mediju grupas. Bija liela konkurence, industrijā darbojās ievērojams cilvēku skaits.
Bagātākā – oligarham Rinatam Ahmetovam piederošā – mediju grupa beidza pastāvēt. Viņiem bija četri vai pieci TV kanāli, un bez darba palika aptuveni 15 000 cilvēku.
Turklāt sakarā ar budžetu samazināšanu visi TV kanāli savās programmās ir iekļāvuši kopējo vienoto telemaratonu. Līdz ar to arī šajos medijos ir notikušas plašas štatu samazināšanas.
Jāpiebilst, ka saturs, ko raida vienotais telemaratons, daudziem cilvēkiem, arī man rada daudz jautājumu. Tāpēc, ka viņi ir angažēti.
Interneta mediji vēl turas, bet arī tos ir skārusi konsolidācija. Līdz ar to daudziem Ukrainas mediju profesionāļiem nākas sevi meklēt no jauna citās sfērās, jo medijos trūkst darba.
Bet Ukrainas filmu nozarē vienkārši ir katastrofa. Jau otro gadu pēc kārtas nacionālajam kino nav piešķirti publiskie līdzekļi, kā arī nav iespējams piesaistīt investorus filmu veidošanai. Ukraina pašlaik nevar arī uzņemt filmēšanas grupas no ārzemēm.
"Sagaidāms, ka uz ekrāniem iznāks Ukrainas filmas , kas tika uzfilmēti vēl pirms kara un kovida pandēmijas. Un baidos, ka pēc tam uz kādu laiku iestāsies tukšums, kad kinoteātros nebūs vairs nevienas ukraiņu filmas. Mans subjektīvais viedoklis ir, ka to kategoriski nedrīkstētu pieļaut."
Ir miljardiem vērtas aplēses par to, kādi līdzekļi būs nepieciešami Ukrainas atjaunošanai. Kā jūs domājat, kādus resursus un pūles prasīs Ukrainas mediju telpas atjaunināšana?
Vissvarīgākais ir, lai beigtos karš un atgrieztos normāla dzīve. Domāju, ukraiņi ir tauta, kas pēc tam izdomās, ko un kā darīt, lai atjaunotne noritētu pietiekami strauji.
Viens no jautājumiem būs, kā komerciālie mediji spēs pastāvēt jaunajos apstākļos un cik strauji atjaunosies reklāmas tirgus. Viens nu gan ir skaidrs – nekas vairs nebūs tā, kā bija līdz karam.
Runājot par Ukrainas kino, jāņem vērā, ka tas vēl līdz nesenam laikam bija atkarīgs no dotācijām, kas nozīmē, ka lielas filmas kases ieņēmumi nenosedza tās veidošanas izmaksas.
Teorētiski var domāt par ārvalstu tirgiem. Bet arī pasaules tirgus ir piedzīvojis izmaiņas, tāpēc šajā ziņā, acīmredzot, nonāksim apstākļos, kādos ir arī citi. Kino industrijai tas nozīmē jaunu formu meklējumus, budžetu samazināšanu.
"Tomēr jāņem vērā, ka saglabāsies Ukrainas nacionālā kino atkarība no valsts dotācijas. Kinoteātru sistēma valstī ir sagrauta, īpaši tās austrumos, jauni kinoteātri netiek veidoti. Kino skatīšanās tradīcija pandēmijas laikā un kara gadā ir praktiski iznīcināta. Viss būs jāsāk no nulles."
Bet mēs aizsteidzāmies laikam pa priekšu. Vispirms nepieciešams, lai beigtos karš. Lai tas beigtos ar Ukrainas uzvaru.
Eksperti ir īpaši atzīmējuši Ukrainas panākumus informatīvajā karā, kas risinās paralēli Krievijas militārajam iebrukumam. Kas, jūsuprāt, ir šo panākumu pamatā?
Pirmkārt, jāatzīmē, ka ļoti daudz informācijas plūsmu un resursu ir novirzījusies uz sociālo mediju platformām. Un ir liels skaits blogeru, cilvēku, kuri ir kļuvuši par medijiem un kuri ir izveidojuši pilnīgi jaunu informācijas plūsmu, kurā parādījās jauni līderi, jauni žurnālisti un blogeri.
Daudzi no viņiem strādā arī uz Krievijas auditoriju – cenšas arī tur runāt ar cilvēkiem, ar kuriem, piemēram, es nespētu sarunāties. Un viņi to dara unikāli. Daudzos gadījumos šie cilvēki ne no viena nesaņem naudu. Tā ir sava veida politiskās žurnālistikas armija, kas balstās vienkāršā cilvēciskā entuziasmā.
"Ukraina daudzējādā ziņā ir unikāla valsts. Jau sākot 2014. gadu, kad sākās karš, un Ukrainai faktiski nebija armijas, tā lielā mērā veidojās, pateicoties nevis valsts ieguldījumiem, bet gan brīvprātīgajiem, privātiem ziedojumiem un ierindas pilsoņu iesaistei. Kad pirmās bruņumašīnas tapa privātās garāžās, no kurienes tās devās uz fronti."
Tagad tas viss ir citā līmenī, tagad valsts apgādā armiju. Tomēr brīvprātīgo kustība Ukrainā nekur nav izzudusi un, pateicoties tai, mēs varam runāt arī par šo pilsonisko žurnālistiku, kurai piemīt liela ietekme.
Kā jūs vērtējat Ukrainas sabiedriskās televīzijas lomu kara apstākļos?
Šajā ziņā savā vērtējumā esmu subjektīvs. Uzskatu, ka Ukrainas sabiedriskā TV, kas tika izveidota 2017. gadā, nepilda visas savas funkcijas. Viņi nav īpaši redzami valsts informatīvajā telpā un nespēlē nozīmīgu lomu tajos procesos, kas valstī notiek. Lai gan vienlaikus viņi raksta skaistas atskaites un daudz runā par to, kādu brīnišķīgu darbu veic.
Uzskatu, ka mūsu sabiedriskā TV, pārejot no valsts kanāla statusa, nav izveidojusies par to mediju, kādam tam būtu bijis jābūt. Tas pagaidām nav noticis.
Arī jūs savulaik vadījāt toreiz vēl valsts TV statusā esošo raidorganizāciju. Interesanti, ka prezidenta Viktora Juščenko jūs no šī amata atkāpāties. Toreiz medijos izskanēja spekulācijas, ka prezidents uz jums izdarījis spiedienu, bet jūs no komentāriem atturējāties. Kas tolaik īsti notika?
Tas notika 2008. gadā, kad vēl pastāvēja valsts medijs, kuras vadītāja izraudzīšanās bija tiešā prezidenta kompetencē. Tāpēc jebkurā gadījumā gan mana iecelšana amatā, gan atcelšana bija prezidenta rokās.
"Ar ko tā situācija bija slikta? Ar to, ka tā bija tiešā iecelšana. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kā tu attiecies pret to, ko esi paveicis, cik strādājis un kāds bijis tavs ieguldījums brīdī, kad tev pateica: viss, pietiek, tev bija jākravā mantas un jāpamet amats."
Bet kopš tā laika jau pagājis vairāk nekā 15 gadu, un tas jau ir stāsts no citas dzīves. Toreizējās reālijas valstī vairs nav iespējamas, jo arī Ukrainā vairs nepastāv valsts televīzija.
Tā pārtapusi sabiedriskajā raidorganizācijā, par ko profesionālo interesi esat saglabājis: 2021. gadā piedalījāties konkursā uz šī medija vadītāja amatu.
Bija interesanti piedalīties konkursā, redzēt, kā tas norisinās, izvingrināt sevi un uzrakstīt sabiedriskās TV attīstības programmu. Īpaši tāpēc, ka zinu, ka varu to izdarīt. Taču konkursā neuzvarēju.
Vai vēl mēģināsiet?
Nezinu, bet nesolīšu, ka nekad vairs nepiedalīšos. Tomēr, lūk, jau pārdegu.
Ņemot vērā to, kādas sākotnēji viņiem dotās iespējas jau ir izniekotas, ka reforma līdz galam nav notikusi, šī kompānija kļūst neinteresanta. Tiešām žēl, ka viņi zaudējuši laiku kopš 2016. gada – jau astoņi gadi pagājuši.
Bija iespēja izveidot neatkarīgu mediju, kas pirmām kārtām pārstāvētu un aizstāvētu sabiedrības un vienkāršo iedzīvotāju intereses. Tomēr tā nav noticis. Tāpēc, ka sabiedriskā televīzija tik un tā lielā mērā ir atkarīga no valsts budžeta piešķīrumiem. Līdz ar to tā nav pilnībā neatkarīga.
"Cilvēki, kas vada sabiedrisko raidorganizāciju, daudzējādā ziņā nav pietiekami profesionāli. Viņi aizvien atrodas siltumnīcas apstākļos. Sabiedriskajai TV ir budžets tās funkciju veikšanai. Tomēr tā nedarbojas pilnvērtīgi. Uzskatu, ka vajadzētu nākt citiem cilvēkiem – progresīvākiem un profesionālākiem."
Kā noprotu, jums pašam ir vīzija, kā attīstīt Ukrainas sabiedrisko televīziju.
Esmu būvējis un pārveidojis neskaitāmus TV kanālus, tāpēc iekšēji esmu pārliecināts, ka to spēju. Vienīgi nezinu, cik ļoti vēlēšos ar to nodarboties.
"Dzīvot ir vieglāk un interesantāk, kad strādā pats ar saviem projektiem, un tev neviens neliek sprunguļus riteņos, tu nepiedalies politiskās spēlītēs, neviens tev nerāda ar pirkstu, ka nevietā esi iztērējis valsts naudu."
Filmu veidošanas pieredzē jums ir arī sadarbība ar Latvijas kolēģiem – esat komēdiju "Svingeri" un "Svingeri 2" producents, kā arī topošā seriāla "Dumpis" scenārists un producents. Kādas interesantas piezīmes jums radušās par Latvijas kolēģiem un arī par Latvijas auditoriju?
Man ļoti patīk, kā strādā Latvijas kolēģi. Tā ir skaidrība un disciplīna. Tas, ka filmēšanas laukumā visi zina, kas jādara, neviens nestaigā apkārt, visu dienu pa stūriem nedzer kafiju un bezgalīgi neprāto par kādām augstām radošām matērijām, kādēļ citkārt producenti mēdz zaudēt naudu.
"Apbrīnas vērts ir Latvijā esošais kino entuziasms. Kad valstī ar 30 kinoteātriem Latvijas filmas pulcē tik lielas auditorijas. Vēl vairāk pārsteidz tas, kādas filmas gūst labākos kases ieņēmumus. Proti, līderis ir "Dvēseļu putenis", kas ir nopietna vēsturiska kara drāma. Un valsts iet un skatās filmu par sevi."
Tieši to es gribētu redzēt mūsu valstī, ka nācija ir ieinteresēta pati sevī. Jums to izdevās atdzīvināt vairāk nekā 30 gadu laikā, mēs tikai tagad esam nonākuši līdz šim punktam.
Skaties šo un citus šovus un seriālus Go3 televīzijā!
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
