Vai dzelzs priekškars nokritis Līvānos? Saruna ar Daugavpils aktīvistu Jorenu Dobkeviču
"Kamēr Rīga mums būs tālas ārzemes, bet rīdziniekiem – Daugavpils kā zeme, uz kuru jāpērk vīza, latgaliešu atstumtības sajūta nezudīs," sarunā "tv3.lv" uzsver daugavpilietis, biedrības "New East" vadītājs Jorens Dobkevičs (Joren Dobkiewicz).
"Pasē rakstīts Jorens Dobkevičs, bet citur izmantoju sava vārda polisko versiju – Joren Dobkiewicz," teic Jorens, aicinot arī publikācijā saglabāt oriģinālo rakstību.
"Tas nav vērsts par vai pret kādu valodu, tas ir stāsts par identitāti, kuru katram ir tiesības saglabāt un lepoties ar to," viņš piebilst. "Nepadarīt tautību par vērtību, bet identitātes kopšana gan var būt vērtība."
Jorens ir daugavpilietis, kurš mācījies katoļu ģimnāzijā, bet pēc tās vairākus gadus strādājis Varšavā Polijas parlamentārā departamenta nodibinājumā (PPnW), fokusējoties uz cilvēktiesību jautājumiem Austrumeiropā un bijušajās padomju teritorijās, vēlāk strādājis ar ārvalstīs dzīvojošo poliski runājošo cilvēku integrācijas un savstarpējā dialoga veicināšanas projektiem.
"Jau skolas laikā rīkojām nelielākus sadarbības projektus ar Poliju. Ar laiku tie pārtapa ciešākā sadarbībā," par nonākšanu Varšavā teic Jorens.
Kopš pandēmijas viņš ir atgriezies Daugavpilī, kur vada pirms septiņiem gadiem dibināto biedrību "New East". Organizācija vieno jauniešu līderus, piesaista ekspertus, radošus līdzradītājus un partnerus, realizējot dažādus projektus un aktivitātes. Biedrības mērķis ir veicināt izglītības attīstību un pieejamību Austrumeiropā, sabiedrības līdzdalību un pozitīvas pārmaiņas reģiona kultūras ainavā.
"Daļēji joks, bet man ir sajūta, ka vismazākā biedrība Latgalē var izdarīt vairāk nekā viens deputāts no Latgales Saeimā."
Jorens pagaidām ir atteicies no partiju piedāvājumiem startēt pašvaldības vai Saeimas vēlēšanās: "Nekad nesaki nekad, bet uz doto brīdi tas nav aktuāli."
Vai uzskati sevi par poli?
Kā mēs smejamies, Latgalē ar pašidentifikāciju ir šādi: esmu latgalietis, jo esmu maisījums no visām tautībām. Esmu gan polis, gan ebrejs, gan baltkrievs, gan latgaliešu tautības un kultūrvides pārstāvis. Un tas satiekas kopā vienā stāstā.
Kāda bija tava ģimenes valoda?
Manā ģimenē runāja krieviski. Vecāki īpaši labi neprata latviešu un poļu valodu.
"Vienlaikus arī poļu valoda bija mana bērnības valoda, jo esmu katolis un Latgalē mēs lūdzamies poliski. Vecvecāki un daļēji ģimenē zināja poļu valodu lūgšanas procedūrā. Bet es vēl arī mācījos poļu ģimnāzijā."
Tu tik labi runā latviešu valodā, ka ir grūti noticēt, ka tā nav bijusi tava ģimenes valoda. Kā to apguvi?
Skolā tas bija līdzīgi kā citiem, mācoties vācu vai franču valodu. Mācies, bet nekur apkārt to valodu neredzi un nedzirdi. Līdzīgi bija ar angļu valodu: valodas vides nav, bet mācījāmies.
Arī poļu valodas vides nebija, bet Polijas valdība trešajā klasē apmaksāja bērnu uzturēšanos kādā no Polijas skolām, ļaujot aptuveni mēnesi padzīvot valodas vidē.
Kad bērni jau ir iemācījušies dažus simtus poļu vārdu, māk tos rakstīt un saprot, viņi tomēr to valodu nelieto, jo tas nav dabiski – praktiski neviens nav no poliski runājošām ģimenēm.
"Iespēja uz laiku nonākt poļu valodas vidē ļoti palīdz tam, lai galvā sāktu likt tos vārdiņus kopā, lai pārvarētu bailes runāt. Labi atceros, ka poliski sāku runāt tieši pēc šādām nodarbībām Polijā."
Runājot par latviešu valodu, apmēram astotajā klasē manā paziņu lokā ienāca cilvēki, ar kuriem sarunājos latviski. Tad Daugavpilī parādījās arī vairāk pasākumu un aktivitāšu latviešu valodā. Tā mana latviešu valoda pamazām uzlabojās.
Poļu ģimnāzijas klasē, kurā mācījos, visi labāk vai sliktāk prot latviešu valodu un spēj sarunāties tajā. Un mani pārsteidz, ka ļoti daudzi manas paaudzes cilvēki, kas dzimuši neatkarības gados, ir pabeiguši publisko skolu Latvijā, bet pat divus vārdus nevar pateikt latviski.
Vai tagad situācija uzlabojas, ja runājam par Daugavpili, kur valodas vide vienmēr ir bijusi problēma?
Izskatās, ka problēma tā ir latviski runājošam cilvēkam, kurš grib to valodas vidi Daugavpilī.
Runāju ar vairākiem Daugavpils krievvalodīgajiem. Tieši viņi žēlojās par valodas vidi, jo tā neveicinot viņu latviešu valodas zināšanas.
Jā, tā ir. Redzu, piemēram, ka vecākus uztrauc, ja bērna klases audzinātāja tik labi neprot latviešu valodu. Vecāki bažījas, ka bērns neiemācīsies to, jo nebūs atbilstošas vides.
"Vispār man ir ļoti liels jautājums: kā tas varēja notikt, ka 12 gadus godīgi mācoties valsts un pašvaldības skolā un pabeidzot to, neviens no klases nerunā latviski? Kā sanācis, ka šāda sistēma pastāvēja 20 vai 30 gadus?"
Vai tev pašam ir versija, kāpēc tā noticis?
Izglītības kvalitāte, tās kapacitāte un skolēna motivācija to mācīties – tā ir daļa no atbildes.
"Skaidrs, ka ar likumu jau nevari mainīt dabisko vidi. Ar likuma pantu nesamazināsi to cilvēku skaitu, kuri turpinās nerunāt latviski."
Kamēr mums pastāvēs šāda loģistika un infrastruktūra, kad uz Rīgu no Daugavpils nav neviena autobusa, bet uz Baltkrieviju – vairāki dienā. Kamēr Rīga būs tālas ārzemes, īpaši rīdziniekiem – Daugavpils kā zeme, uz kuru jāpērk vīza. Kamēr mums nebūs programmu sadarbībai cilvēkiem no Latgales un Kurzemes. Kamēr izglītības sistēma mums ir tāda. Kamēr mums ir tāda politiskā polarizācija… Tikmēr, manuprāt, tā problēma pastāvēs.
Kā tu vērtē likuma prasību Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem prast latviešu valodu?
Mūsu veiktā pētījuma intervijās ne no Latgalē dzīvojošajiem latviski runājošajiem, ne no krieviski runājošajiem cilvēkiem nedzirdēju viedokli, ka tas ir pieņemami. Ne no viena.
Par ko tas liecina?
Par šī lēmuma atrautību.
Tavuprāt, tas bija kļūdains lēmums?
Tas ir sarežģīts jautājums. Ir teiciens par burkānu un pātagu. Šajā gadījumā ir tikai pātaga. Varētu arī teikt, ka "burkāns" ir iespēja palikt zemē, kurā tu piedzimi. Skan biedējoši, vai ne?
"Cilvēku vidū, kuriem jādodas uz latviešu valodas eksāmenu, esmu novērojis šādu pozīciju: eju uz šo eksāmenu, jo gribu tur nomirt, lai viņi redz, kas notiek. Tas nozīmē, ka viņi ir dusmīgi, mācoties valodu un dodoties uz šo eksāmenu."
Un šī agresija vairojas ģimenēs, tā vairojas kopienās. Šāds noskaņojums ir krietni plašākā sabiedrībā nekā tikai to dažu tūkstošu vidū, kurus šī prasība skar tieši. Jo Latgalē ir ļoti spēcīgas sociālās saites – ģimene, draugi, kaimiņi.
Ļoti skumji, bet man liekas, ka tam visam vēl var sekot arī kaut kāda asāka pretreakcija.
Tu jau minēji pētījumu, kura ietvaros šovasar izzinājāt sabiedrības noskaņojumu. Pamatmērķis bija nomērīt temperatūru starpetnisko un starpdzimumu konfliktu jomā Latvijā. Kādi ir pirmie secinājumi?
Kopumā aptaujājām 160 cilvēku, kuri nav aktīvi iekļāvušies nevalstiskajās organizācijās, pašvaldību darbībā, politiskos un kultūras procesos, aptverot visus Latgales novadus, kā arī Rīgu un Pierīgu.
Vairāk datu mums ir tieši no Latgales. Cilvēkiem uzdevām ļoti vienkāršus jautājums, bet atbildes atklāja drāmas, kas ir saistītas ar nabadzību, atkarībām, kā arī jau par minēto latviešu valodas eksāmenu.
"Runājot par cilvēku mediju lietošanas paradumiem, interesanti, ka gan latviski, gan krieviski runājošās iedzīvotāju grupās bieži parādījās viedoklis, ka Krievijas valsts TV kanāli "Pervij" un "Rossija 24" un Latvijas sabiedriskais medijs LTV būtībā viņu skatījumā ir viens un tas pats."
Novērojām arī, ka cilvēki ir iemācījušies atbildēt "pareizi". Viņi saka: ja man jautā, zinu, kā jāatbild – ka Putinu nemīlu, klausos Latvijas Radio. Bet tas, ko patiesībā domāju, paliek manām virtuves sarunām.
Vai Daugavpilī pastāv starpetnisks konflikts?
Gribas teikt, ka nepastāv. Zinu dažus radikāli noskaņotus cilvēkus dažādās kopienās. Tomēr, šķiet, viņi saprot īstenību, ka viens bez otra šeit nevar pastāvēt.
Un par kādiem sadzīviskiem vai personiskiem konfliktiem Daugavpilī neesmu dzirdējis.
Jaunā paaudze apzinās, ka latviešu valoda ir jāprot, daudzi to prot, bet nerunā, jo baidās par izrunu un kļūdām. Daži arī neprot.
"Kopumā cilvēki šeit prot sarunāties un sadzīvot. Latgale vēsturiski ir bijusi lielo valstu nostūrītis, un šeit bijis patvērums cilvēkiem, kuri bēg – ebrejiem, vecticībniekiem, poļu revolucionāriem, dažādu tautību un kultūru cilvēkiem. Un tā sadzīvošana ir iemācījusi mums to kompromisa kultūru."
Un tā ir arī daļa atbildes, piemēram, par to, kāpēc tik maz cilvēku Daugavpilī piedalās mītiņā Ukrainas atbalstam.
[Pats Jorens piedalījās 24. februāra mītiņā Ukrainas atbalstam. Viņš labo iepriekš izskanējušo viedokli, ka pasākumā nav piedalījies neviens daugavpilietis. Lai arī viņu patiešām bija ļoti maz, tomēr arī daugavpilieši tajā piedalījās.]
Savā ziņā, manuprāt, tā ir inerce klusēt, jo klusēšana šeit ir bijis izdzīvošanas veids, eksistenciāla vērtība.
Un tas ir labi, jo nav šo starpetnisko lokālo konfliktu. No otras puses – pilsoniskās līdzdalības ziņā tas ir slikti, jo maz ir cilvēku, kuri grib publiski atbalstīt cilvēktiesības, iestāties pret Putinu vai par Ukrainu.
Kādu ainu pētījums atklāj par Latgales iedzīvotāju attieksmi pret Krievijas karu Ukrainā?
Esam ļoti aizvērta sabiedrība, un tas jāsaka ne tikai par krievvalodīgajiem Latgales iedzīvotājiem. Tā pasaule, kas ir ap cilvēku un kas viņu interesē, atrodas vien piecu kilometru diametrā.
"Visas problēmas un izaicinājumi ir vienas mājsaimniecības ietvaros. Mēs esam tik izolēti savā kontekstā, ka viss, kas notiek apkārt, šeit dzīvojošos neinteresē."
Neinteresē arī karš Ukrainā un kaimiņos esošais agresors?
Atbildes, ko dzirdējām, bija vispārīgas. Par to, ka karš ir slikti. Cilvēki ātri pārgāja uz savām ikdienas problēmām. Karš nav prioritārs jautājums viņu dienaskārtībā.
Minēšu vienu no atbildēm, kas varbūt pārspīlēti dramatizē situāciju, bet statistiski ir pareiza.
"Kad runājām par pilsonisko aktivitāti, par to, kā reaģēt uz karu, kāds daugavpilietis sacīja, ka Latvijas otrajā lielākajā pilsētā pusē privātmāju joprojām nav kanalizācijas, cilvēki 30 grādu salā uz tualeti iet ārā. Par kādu toleranci, demokrātiju vai cilvēktiesībām mēs varam runāt, ja puse pilsētas privātmāju ir bez kanalizācijas, – viņš jautāja."
Cilvēkiem ir ļoti daudz primāro nepieciešamību. Un tad karš Ukrainā vai revolūcija Baltkrievijā, vai partiju strīdi Rīgā vai tviterī – tas ir tālu no tās pasaules, kurā viņi dzīvo.
"Un vēl jāņem vērā, īpaši runājot par laukiem, tas ir alkohols, citas atkarības un ar to saistītās problēmas, bieži parādās arī stāsti par vardarbību. Tas neveicina cilvēku sabiedriski politisko iesaisti."
Minēji, ka Latgales iedzīvotāju vidū vairākkārt saklausīji domu, ka viņu attieksme pret Rīgu ir kaut kādā mērā līdzīga tai, kāda ir pret Krieviju. Kā tas izpaužas?
Pašlaik apkopojam pētījuma rezultātus un mēģinām saprast, cik daudz tas teiciens parādījās intervijās, bet tas tiešām atkārtojās: "ja nāksi pie manis ar dunci, pats no šī dunča mirsi".
"Kad skaidrojam, kurš ir tas iespējamais agresors, viņi saka, ka Krievija var atnākt, jo uz Ukrainu taču atnāca. Vai varbūt ir vēl kāds? Saka: vienalga, ja atnāks no Rīgas, gribēs mani mācīt dzīvot, stāšos pretī."
Šajā ziņā Rīga un Krievija daļā Latgales iedzīvotāju tiek uztverta līdzīgi.
No valsts drošības viedokļa tas ir trauksmes signāls.
Jā, un šis ir pierādījums tam, ka valsts ir tik stipra, cik stipra ir tās vājākā puse.
Vai cilvēki intervijās pauda arī klaju atbalstu Putinam?
Praktiski nedzirdējām atklātu atbalstu Putinam. Viens gadījums gan bija.
"Kopumā neradās sajūta, ka tiešām kāds gaidītu, ka Putins nāks viņu glābt. Nešķiet, ka cilvēkiem Krievija būtu kaut kas ļoti svarīgs."
Jā, varbūt daudzi nevar publiski pateikt, ka viņiem nepatīk Putins un Krievijas agresija. Bet viņi cenšas norobežot sevi no tām kara šausmām. Un man šķiet, ka tas liecina par imperiālisma sabrukumu šo cilvēku galvās, kas varētu būt viena no pozitīvām pārmaiņām.
Un tomēr, kā tu vērtē, cik liela daļa daugavpiliešu atbalsta Putinu un Krievijas agresiju?
Domāju, ka uz šo jautājumu nevienam nav atbildes. Jāņem vērā, ka Latvijā var saukt pie atbildības par atbalstu Putina režīmam, līdz ar to pat anonīmā aptaujā cilvēks to īsti neatklās, pat ja tā domā.
"Emocionāli es nejūtu, ka ļoti daudz cilvēku šeit atbalsta Putinu. No otras puses, es arī neredzu, ka cilvēki atbalsta Ukrainu."
Debatēs par karu cilvēki atzīst, ka tas ļoti mainīja daudz ko šeit uz vietas Daugavpilī, bet nevēlas turpināt sarunu tālāk par Krieviju un Ukrainu, jo tas esot "tik tālu", tāpēc "mūs neinteresē".
Cilvēki fokusējas uz savā tuvumā notiekošo, un uz šīs stīgas spēlē arī populistiskās partijas, kuras saka, ka nevajag tērēt tik daudz naudas Ukrainas atbalstam. Un partijas ar šādu naratīvu Latgalē vinnē.
Kad gadu kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Daugavpilī notika mītiņš Ukrainas atbalstam, domāju, ka uz to sanāks daudz cilvēku. Tomēr vietējo bija ļoti maz.
"Man radās jautājums, vai tie cilvēki, kuri neatnāca uz mītiņu Ukrainas atbalstam, priecāsies, ja Krievija šeit ienāktu. Šeit ir liels jautājums par to, vai cilvēkiem vienkārši ir pie vienas vietas par to, kas notiek apkārt, vai arī viņiem ir kaut kāda cita doma, kuru mēs nezinām. Un cik daudz ir tādu cilvēku?"
Kā tu domā, cik daudz tādu ir?
Man nav atbildes. Es nezinu, cik ir tādu cilvēku un kur viņi ir, vai tās ir marginalizētas grupas vai sociālā riska grupas, vai tie ir pensionāri, vai tie ir mūsu jaunie politiķi, uzņēmēji vai kultūras darbinieki.
Jāņem arī vērā, ka 30 neatkarības gados daudziem reģiona iedzīvotājiem vienīgais politiskais protests bija aiziet uz vēlēšanām. Cilvēks nekad nav bijis nekādā biedrībā, nav piedalījies nevienā mītiņā, protestā vai akcijā. Un sākās karš Ukrainā, bet iemaņu un kultūras paust savu viedokli nav, pat ja viņš ir par mieru, varbūt pret Putinu vai par Ukrainu.
Kā tu vērtē Daugavpils domes vadības attieksmi pret karu?
Runājot par karu Ukrainā, Latgalē populāra ir atbilde, ka "ne viss ir tik viennozīmīgi". Protams, arī mani šāda atbilde tracina. Tomēr nevaru apgalvot, ka visi, kas klusē, atbalsta Putinu.
"Ja es tev neatbildu uz jautājumu, tu nevari uzrakstīt, kāda ir mana atbilde. Līdzīgi ir arī ar Daugavpils pašvaldības vadību – tās klusēšana neļauj skaidri tulkot tās pozīciju."
No vienas puses – jā, Ukrainas karoga pie domes nav, publiska atbalsta Ukrainai nebija. Bet, redzot, kā pašvaldība administrēja un joprojām organizē Ukrainas bēgļu uzņemšanu, nevaru teikt, ka tā neatbalsta šos cilvēkus un neatbalsta Ukrainu.
"Ar darbiem Daugavpils dome daudz ko izdarīja Ukrainas bēgļu atbalstam. Bet tas nav viņu publiskajā mārketingā, jo elektorāts, iespējams, to redz kaut kā citādi."
Kādu nospiedumu karš ir atstājis uz kopējo atmosfēru Daugavpilī?
Ir kāpusi emocionālā spriedze, kas pagājušā gada rudenī sasniedza maksimumu. Un šobrīd to uztur šie jautājumi par latviešu valodas eksāmenu un skolu reformām.
Šī spriedze diemžēl padziļina plaisu starp Latgali un Rīgu, tā vairo lielāku emocionālu seperāciju.
"Politiski tas izpaužas uzstādījumā, ka Latgalē viss notiek savādāk, Latgale atbalsta citus un tādā garā. Un to parādīja arī pēdējās Saeimas vēlēšanas, ka Daugavpils spilgti atšķiras no pārējās Latvijas."
Arī Daugavpils pašvaldībā viens no galvenajiem naratīviem ir cīkstēties ar Rīgu, ievērojot principu – lai ko viņi neteiktu, mums ir cits viedoklis.
Šīs ir lietas, kas veido to distanci. Pērn par Daugavpili bija populārs joks, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropā nokrita jauns dzelzs priekškars, bet ar nelielu nobīdi – tas nokrita nevis aiz Zilupes, bet Līvānos.
Vai šajā jokā ir daļa patiesības?
Pagājušajā gadā tāda sajūta bija. Šogad, iespējams, mazāk.
"Atceros kara pirmo dienu, kad likās, ka tagad nu visi sapratīs, kas notiek, sapratīs, ka mums visiem ir viens kopīgs mērķis – pašu drošība, atbalsts Ukrainai, ka varam solidarizēties, varam rīkoties kopā. Un, godīgi sakot, manas cerības ātri sabruka."
Jau kara pirmajās dienās piedzīvoju ļoti nepatīkamu situāciju. Kad apzinājām Latgales cilvēku iespējas uzņemt savās mājās Ukrainas bēgļus un informējām par esošo situāciju kādas ministrijas pārstāvjus, mums tika skaidri pateikts, ka viņu mērķis ir neizmitināt bēgļus "jūsu krievu pilsētās", jo bēgļiem tas radītu stresu un viņi tur "nekļūs par normāliem cilvēkiem", proti, neiemācīsies latviešu valodu.
Protams, es tālāk vairs neiesaistījos sarunās ar šo iestādi, turpmāko atbalstu bēgļiem organizējām sadarbībā ar citām NVO un pašvaldībām.
"Vēl viens piemērs. Mums nupat bija tikšanās ar Sabiedrības integrācijas fondu, kur stāstījām par mūsu pētījumu, par problēmām, par Latgali. Un fonda pārstāvji diezgan atklāti pateica, ka viņus tas neinteresē."
Esmu novērojis, ka ir cilvēki no Rīgas, kas baidās braukt darba vizītē uz Daugavpili, bet ja brauc, izmanto apsardzi. Tas tiešām nav labs signāls, ja salīdzinām, piemēram, ar Igauniju, kur prezidentes administrācija pus gadu strādāja Ida-Virumā apriņķī. Un tas bija ļoti labs morālais vēstījums cilvēkiem, ka viņi dzīvo Igaunijā nevis Ivangorodā.
Vai vainīgie pie šāda lietu stāvokļa sēž tikai Rīgā?
Nedomāju, ka šeit ir viens vainīgais. Iespējams, ir pārāk daudz naratīva par to, ka Latgale ir tik atšķirīga no pārējās Latvijas. Un diskusijas nevirzās nekur tālāk par konstatējumu, ka Latgalē ir sarežģīta situācija.
"Kamēr mēs šodienas problēmas attiecinām nevis uz nākotnes vīziju, bet uz pagātnes problēmām un konfliktiem, kurš kuru valodu neiemācījās pirms 30 gadiem vai kādu apliecību nav nokārtojis, vai kādu likumu nav pieņēmis, vai kādu skolotāju nav apmācījis, mums šajā jomā neveiksies."
Jācer, ka tuvākajā laikā parādīsies kāda ilgtermiņa stratēģija par to, kādu mēs redzam Latvijas nākotni desmit, divdesmit, trīsdesmit gados. Vai tā ir multikulturāla vide, atvērta investīcijām, zinātniekiem un pētniekiem no visas pasaules, vai tā ir vairāk vērsta uz mūsu tradicionālo kultūras mantojumu un valodu.
Te, protams, būs arī Latgales jautājums: kā Latvija redz Latgali un kā Latgale redz savu vietu Latvijas kontekstā – kādas ir mūsu stiprās puses, ko mēs varam radīt Latvijai un pasaulei?
Piekrītu, ka lielāka atbildība par šo ir jāuzņemas arī šeit Latgalē dzīvojošajiem politiķiem, uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām, kultūras un mediju cilvēkiem.
"Liela problēma ir tā, ka mums trūkst diskusiju par reģiona problēmām un attīstību. Trūkst gan mediju, gan nevalstisko organizāciju šeit – Daugavpilī un Latgalē, lai analizētu to, ko esam izdarījuši pareizi, ko nepareizi, kā redzam sevi Latvijā."
Skaidrs, ka šeit uz vietas ir jābūt cilvēkiem, kas par šiem jautājumiem domā, diskutē un iesaista, radot idejas un risinājumus. Bet atzīšos, ka pašlaik te skaidri neredzu tādus cilvēkus, kas ir pilsoniski aktīvi un gatavi sadarboties Latvijas un Eiropas kontekstā.
Kur ir šie cilvēki? Vai viņu vienkārši nav? Vai arī viņiem ir cits viedoklis un redzējums par Latgales nākotni, tāpēc viņi neiesaistās šajos integrācijas procesos?
Kā tev šķiet, kāpēc viņi nav tik redzami Latgalē?
Grūti pateikt. Domāju, ka runa ir arī par mūsu sabiedrību kopumā. Kad braucu uz Viļņu, ir sajūta, ka sabiedrību tur vieno solidaritāte un empātija, tādas vērtības kā brīvība un neatkarība.
"Latvijā medijos vai politiķu runās nedzirdu gandrīz neko par vērtībām. Dzirdu runas par tehniskām lietām, par to, kam trūkst naudas un kur to vēl dabūsim."
Un man ir jautājums, kāpēc mēs neapelējām pie vērtību aspektiem. Jo karu taču negrib ne tikai latvieši. Karu negrib arī krievvalodīgie Latvijā. Tā jau ir viena lieta, kas vieno.
Integrēta sabiedrība, līdzsvarota reģionu attīstība – tie ir sen labi zināmi un daudz dzirdēti lozungi. Kāpēc ar to īsti nesokas praksē?
Šajā jomā Latvijā ir daudz neartu lauku. Vienkārši ir jāstrādā. Katrai problēmai, praktiski katrai jomai pretī ir attiecīga valsts institūcija.
Piemēram, Kultūras ministrija, kas bieži vien nelietderīgi un nekvalitatīvi īsteno savas programmas ar izteikti nekonkurētspējīgu budžetu, neveicinot sabiedrības integrāciju. Zem tās darbojas gan Sabiedrības integrācijas fonds, gan reģionālās kultūras atbalsta programmas. Mums ir arī Valsts Kultūrkapitāla fonds un tā tālāk.
"Institūcijas ir izveidotas, ir darbinieku štati. Tad dariet savu darbu labāk! Kāpēc senioru pulciņš Dagdā to dara labāk nekā jūsu vietējās programmas. Pastāv sistēma, kā to visu darīt un realizēt, bet trūkst vēlmes, misijas apziņas un nākotnes redzējuma."
No vairākiem desmitiem tikšanos, kas gada laikā ir mūsu biedrībai, vairāk nekā 90 procenti ir ar cilvēkiem no ārvalstīm.
Mums zvana, ar mums tiekas vēstniecības, ārvalstu politiķi, kultūras darbinieki, lai uzzinātu par to, kas notiek Daugavpilī un Latgalē, kā mēs jūtamies, ko cilvēki stāsta, kā uztveram kaut kādas problēmas. Un visa gada laikā mums bija tikai kādas divas tikšanās ar dažiem Saeimas deputātiem.
"Pēdējā pus gada laikā pie mums vērsušies vairāki ārvalstu mediji – žurnālisti no Nīderlandes, Beļģijas, ASV un Polijas, kamēr Rīgas medijiem interese ir pavisam neliela."
Un rodas jautājums, kāpēc Nīderlandes žurnālistiem, kuri mums zvana un raksta vai katru nedēļu, Latgale un Daugavpils ir interesantāka nekā, piemēram, mūsu pašu sabiedriskajam medijam?
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
