"Atļauta būdiņa laivām, bet būvē māju pašā krastā!" Garkalnes novadā ziņo par nekaunīgu apbūvi

Liels dīķis Upesciemā, tāpat kā daudzas ūdenstilpes Garkalnes novadā, padomju laikā tika izmantots zivju audzēšanai. Pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, ūdenstilpe sāka aizaugt, tomēr, ieguldot pūles un naudu, Upesciema iedzīvotāji to iztīrīja. Dīķa ūdens un apkārt esošā sauszemes teritorija sadalītas privātīpašumos.

Dīķi apjož 10 metru aizsargjosla, kurā nedrīkst būvēt dzīvojamo māju vai pirti. Turklāt šajā vietā aizsargjosla ietilpst arī vēl plašākā dabas un apstādījumu teritorijā, kurā arī apbūve ir strikti ierobežota. Šajā teritorijā gan ir pieļaujama, piemēram, eliņa jeb laivu novietnes izbūve.

Laivu novietnes vietā māja pašā krastā?

Pērn īpašumu "Dzīpari", kurā ietilpst daļa dīķa un sauszemes, iegādājās jauns īpašnieks. Viņš, saņemot būvatļauju no Garkalnes būvvaldes, pašā krastā uzsāka būvniecību. Lai gan būvatļauja saņemta eliņa (laivu novietnes) būvniecībai, kas aizsargjoslā būtu pieļaujama, iedzīvotāji uzskata, ka krastā neatļauti tiek būvēta māja.

"Jūs paskatieties! Tas taču nav eliņš. Liela celtne ar betona blokiem! Dīķis arī nav tik liels, lai šādā it kā eliņā novietotu tik lielas laivas. Protams, ka tas bija uzreiz redzams, ka te nebūs nekādas laivu piestātnes. Kaimiņiene, kura dzīvo aiz šīs mājas, piefiksēja, ka bija ierīkotas pat apsildāmās grīdas. Tā ir māja! Mums visiem te ir tā aizsargjosla, visi esam sabūvējuši dzīvojamās mājas attālumā, bet viens var pārkāpt likumu un būvēties pie paša krasta!" sašutis ir Upesciema iedzīvotājs Ļevs.

Viņam piebalso arī iedzīvotāja Vizma: "Kaut kā tas ir apnicis! Liekas, ka tas gadsimts, kad varēja darīt, kā grib, ir pagājis. Tas izmaina mūsu vidi. Neviena tik pamatīga ēka nav upes krastā. Tā aizsedz skatu vairākiem kaimiņiem, kuri arī ir ne mazumu pūļu ieguldījuši, lai sakoptu dīķi,"

Iedzīvotāji atsaucas uz Latvijas tiesu praksi, kurā jau bijušas tiesvedības ar zemju īpašniekiem, kuri eliņa jeb laivu novietnes aizsegā pašā krastā gribējuši uzbūvēt savrupmājas. Kādā Augstākās tiesas lēmumā skaidrots, ka eliņam jābūt ar slīpu pamatu, ar kritumu uz ūdens pusi tikai un vienīgi peldlīdzekļa izcelšanai un nolaišanai, vieglas konstrukcijas būvei. Iedzīvotāji neko no iepriekš minētā betona bloku celtnē nesaskata.

"Par to viņus ["Dzīparu" saimniekus] sodīja, uzlika administratīvo sodu par nelikumīgu būvniecību, bet būvniecība turpinās," piebilst Ļevs.

Būvvalde: Ir neatbilstības

Garkalnes būvvaldes vadītājs Jānis Dambis apstiprina, ka veiktie būvdarbi neatbilst eliņa projektam, "Dzīparu" saimnieks sodīts par apsildāmo grīdu izbūvi. "Viena no viņa iecerēm varētu būt censties izvietot ēku, kas varētu būt paredzēta dzīvošanai!" saka būvvaldes vadītājs J. Dambis.

Pēc tam, kad sodīti par pārkāpumiem būvniecībā, iespējams, saprotot, ka māju laivu novietnes aizsegā neizdosies uzbūvēt pašā krastā, "Dzīparu" saimnieki vērsušies domē ar ieceri mainīt teritorijas plānojumu – dabas un apstādījumu teritoriju mainīt uz savrupmāju apbūves teritoriju, kurā dzīvojamā māja būtu pieļaujama. Tāpat lūguši atļauju par vairākiem metriem uzbērt ūdens daļu, lai legalizētu būvi, proti, lai tā atrastos aiz 10 metru aizsargjoslas.

"Mēs arī tā varam rīkoties? Mums daudziem te pieder daļas, kas savienojas ar ūdeni. Tas var rezultēties masveida ūdens aizbēršanā. Jau tā dīķis ir sekls, tas sāks aizaugt, visi mūsu centieni to attīrīt un padarīt skaistu būs vējā," teic Ļevs.

"Izdomāja, ka būs pirts"

Pērn publiskajā apspriešanā tika noraidīta "Dzīparu" saimnieku iecere mainīt dabas un apstādījumu teritoriju uz savrupmāju apbūves teritoriju. Tomēr šogad saimnieki atkārtoti vērsušies būvvaldē ar ieceri koriģēt šo pašu dabas un apstādījumu joslu tā, lai tajā varētu atrasties pirts.

"Redz, pēc tam viņi domāja, ko darīt. Savrupmājas teritorija neizgāja cauri, līdz ar to māju nedrīkst būvēt. Tad izdomāja to māju nosaukt par pirti," saka iedzīvotājs Ļevs.

Pirts dabas un apstādījumu joslā var atrasties, tomēr tai jābūt ārpus 10 metru platās aizsargjoslas gar krastu, tāpēc arī pie šāda scenārija, lai legalizētu būvi, "Dzīparu" saimnieki pieprasījuši piebērt dīķi. Vēl pirms publiskās apspriešanas noslēgšanās 10. aprīlī aizbēršanai būvvalde izsniegusi atļauju.

Atšķirībā no upēm un ezeriem mākslīgi veidotās ūdenstilpēs īpašniekiem nevarot aizliegt piebēršanu, skaidro Garkalnes būvvaldes vadītājs J. Dambis. Tiesa, publiski pieejamā informācija vēsta, ka Garkalnes pašvaldība neatbalsta arī dīķu aizbēršanu.

"Mākslīgai būvei [dīķim] var mainīt krastus. Kopumā gan mēs cenšamies novērst ūdens spoguļa virsmas samazināšanu, bet tas jau nav ezers," teic būvvaldes priekšnieks J. Dambis.

Taujāts, vai, pirms atļaut piebēršanu, nav jāizvērtē potenciālais kaitējums dabai, J. Dambis teic, ka "man liekas, ka tā krasta piebēršana nelielā posmā kaitēs tik maz, ka izvērtēšanu nevajag, bet es sapratu, ka būvatļauju apstrīdēs, mūsu darbu vērtēs."

"Mani mulsina, kā var mainīt lokālplānojumu vienas personas interesēs, ja lokālplānojums būtu jāmaina sabiedrības interesēs? Man tas nav saprotams! Kāpēc tā vietā, lai nosodītu centienus pārkāpumu legalizēt, pašvaldība nostājas viena īpašnieka pusē?" vaicā iedzīvotāja Vizma.

Dabas aizstāve: Likums visiem viens

Arī Latvijas Dabas fonda pārstāve Lelde Eņģele, kura kā eksperte piedalījās pirmajā, "Dzīparu" īpašniekiem neveiksmīgajā sabiedriskajā apspriešanā, ir kritiska.

"Kā saka, vispirms dara, pēc tam grib sakārtot papīrus. Ja būtu bijusi normāla plānošana, nekas tāds nenotiktu. Sanāk, ka tie, kuri ir būvējušies kalniņā, ir muļķa lomā, jo pie paša krasta būvējas viens gudrinieks. Tā nav vienlīdzība pret visiem. Aizsargjosla ir domāta, lai to ievērotu, nevis iebērtu uz dīķa rēķina. Patiesībā tā ir Latvijas sērga, kad maina lokālplānojumus kāda indivīda interesēs. Sākotnēji taču pašvaldība ir paredzējusi, ka konkrētā teritorijā priekšroka jādod dabai, bet tad seko kāda iecere un domas mainās. Šajā gadījumā mazāk jārunā par kaitējumu dabai piebēršanas gadījumā, bet gan par vienlīdzīgiem spēles noteikumiem," teic Lelde Eņģele.

Nelikumībās vainotie: Kaimiņi visu pārpratuši

"Dzīparu" saimnieku pilnvarotais pārstāvis Alvis Adamovičs atsakās stāties kameras priekšā. Bet, lūk, viņa situācijas skaidrojuma fragments:

"Kad sākām būvēt eliņu (laivu novietni), būvniecības laikā radās ideja, ka eliņā varētu ievietot arī pirti, atsevišķā telpā. Lai pirti varētu nodot ekspluatācijā, bija nepieciešams mainīt teritoriālo plānojumu, jo pašreizējā plānojumā pirts nevar atrasties. Tāpēc sākotnēji vēlējāmies mainīt plānojumu uz savrupmājas apbūves teritoriju, bet māja tur nebūtu, cilvēki bija pārpratuši. [..] Sapratām, ka tā bija kļūda, ieceri publiskajā apspiešanā arī noraidīja, tagad gribam koriģēt esošo dabas un apstādījumu joslu. Laivu novietne tur būs, nav runa par savrupmāju. Vienkārši nepieciešama pirts, par ko iedomājāmies vēlāk. Tomēr pirtij ir jābūt ārpus 10 metru aizsargjoslas, tāpēc gribam izdarīt visu likumīgi – piebērt krastu tik, cik tas ir nepieciešams. Varam uzbērt krastu tik, cik mums to vajag, jo tas ir privātīpašums. [..] Ja cilvēki baidās, ka mūsu ēka aizsegs viņiem skatu, un apelē pie tā, ka tīrījuši visus šos gadus, arī šī īpašuma robežās, jā, tam es piekrītam, paldies viņiem. Bet toreiz mūsu dīķa daļai bija cits īpašnieks. Varbūt viņiem bija vienošanās. Tomēr tagad man tas neinteresē. Kāds man ar to sakars? Mūs vairs neskar nekādas mutiskas vienošanās. Esam tiesīgi celt eliņu ar pirti un piebērt krastu."

Foto