Kamēr Rietumi spriež par drošības garantijām Ukrainai, Krievija iebilst – bez tās nekas nenotiks
Drošības garantijas Ukrainai kļuvušas par izšķirošu jautājumu centienos izbeigt Krievijas iebrukumu. Baltā nama īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs sacījis, ka Vašingtona un tās sabiedrotie varētu sniegt Kijivai "5. pantam līdzīgus" aizsardzības solījumus — atsaucoties uz NATO dibināšanas līguma pamata klauzulu. Konkrētas detaļas viņš neatklāja, taču norādīja, ka pēc prezidenta Donalda Trampa tikšanās ar Vladimiru Putinu Maskava šādam risinājumam neiebilstu. Kā tas varētu izpausties?
NATO 5. pants paredz, ka uzbrukums vienam dalībniekam tiek uzskatīts par uzbrukumu visiem, skaidro "Radio Brīvā Eiropa". Tomēr tas neparedz automātisku militāru rīcību — katra dalībvalsts pati nosaka, kā reaģēt. Līdz šim 5. pants ticis iedarbināts tikai vienu reizi — pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV, kad sabiedrotie sniedza atbalstu dažādās formās un laikā.
Ukrainas gadījumā līdzīgs mehānisms nenozīmētu tās pievienošanos NATO — Tramps to kategoriski no dienaskārtības izslēdzis, bet gan īpaši izstrādātu vienošanos starp palīdzēt gatavajām valstīm. Tās efektivitāte pilnībā būtu atkarīga no uz papīra noslēgtās vienošanās, proti, kas tieši apņemas rīkoties, cik ātri un ar kādu spēku.
Ukrainas sabiedrībā gan valda piesardzība. 1994. gada Budapeštas memorands nodrošināja tikai miglainas "garantijas" apmaiņā pret atteikšanos no mantojumā iegūtajiem kodolieročiem, taču tas neapturēja Krievijas agresiju. Arī Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis uzsvēra, ka problēma nav solījumu trūkumā, bet gan tajā, ka esošie līgumi netiek ievēroti.
Daļa Eiropas līderu šo ideju gan uztver pozitīvi. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņojusi, ka Eiropas Savienība ir gatava atbalstīt Ukrainu, piebilstot, ka valstij jākļūst par "tērauda dzeloņcūku, ko nav iespējams norīt potenciālajiem iebrucējiem."
Tomēr priekšlikums rada paradoksu. Ja garantijas patiešām līdzinātos NATO atturēšanas spēkam, kāpēc Krievija tām piekristu? Analītiķi uzskata, ka Maskava varētu tās uztvert kā mazāk saistošas un tādēļ pieņemamākas nekā pilnvērtīga dalība NATO. Taču, ja formulējums tiktu atšķaidīts, lai iegūtu Krievijas piekrišanu, šādas garantijas varētu izrādīties pārāk vājas, lai atturētu turpmāku agresiju.
Lavrovs: Ukrainas drošības garantijas bez Krievijas ir ceļš uz nekurieni
Kamēr Baltais nams turpina raidīt optimistiskus signālus par to, ka Vladimirs Putins privāti esot devis Donaldam Trampam mājienus par gatavību uz kompromisiem, Maskava gan publiski paudusi, ka nekas tāds tomēr nav gaidāms.
Piemēram, attiecībā uz pēckara drošības garantijām Ukrainai Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs teica, ka Krievija kam tādam piekritīs tikai gadījumā, ja nevis tikai Ukrainas Rietumu sabiedrotie, bet arī pati Krievija un arī Ķīna būs starp drošības garantētājiem, kuriem turklāt būs arī veto tiesības pār jebkādiem lēmumiem. Lavrovs arī atkārtoti noraidīja jebkādu Eiropas spēku izvietošanu Ukrainā.
"Mēs nevaram piekrist tam, ka tagad tiek piedāvāts risināt kolektīvās drošības jautājumus bez Krievijas. Tas nestrādās. Mēs jau vairākkārt esam skaidrojuši, ka Krievija nepārspīlē savas intereses, taču savas leģitīmās intereses mēs aizstāvēsim stingri un nepiekāpīgi. Esmu pārliecināts, ka Rietumi un vispirms jau Amerikas Savienotās Valstis, ļoti labi saprot: nopietni apspriest drošības jautājumus bez Krievijas Federācijas ir utopija. Tās ir ceļš uz nekurieni."
Pārfrāzējot Lavrovu, faktiski Maskava saka – Ukrainas aizsardzībai no Krievijas jānotiek Krievijas uzraudzībā. Kremlis pagaidām arī izvairās apstiprināt gatavību drīzām miera sarunām starp Krievijas un Ukrainas prezidentiem.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
