Brauca dzēris, bēga un nogalināja cilvēku: saruna ar Ilgvaru Rukeru

"Ir pagājuši gandrīz divi ar pus gadu, un tas man būs līdzi vienmēr," stāsta Rukers. "Ļoti pelnīti. Ar sevi tu tiec galā, bet ir gan cietušie, kuriem nodarīts neizmērojams kaitējums, gan cieš arī tava ģimene, bērni, vecāki, draudzene, mīļotā, kolēģi, profesori – ļoti daudz cilvēku, kuriem tas vienkārši ir šoks un kas nesaprot, kā kaut kas tamlīdzīgs vispār var notikt."

Iepriekšējā vakarā dzēra kopā ar draugu

Rukers vakarā pirms negadījuma savās mājās bija kopā ar draugu, ar kuru lietoja alkoholu. Abi aizsēdējušies, un Rukers izdzēris aptuveni 0,7 litrus stiprā alkohola. Draugs aizbraucis mājās, bet pats gāja gulēt.

No rīta pamodās laicīgi, saprata, ka sajūta nav laba. Pēcpusdienā viņam bija svarīgas darba darīšanas, tāpēc bija nepieciešams "savākt seju". Nodomāja, ka jāpaēd un jānopērk minerālūdens, kas arī bija iemesls, kāpēc sēdās pie stūres. Vēlāk izrādījās, ka viņa asinīs joprojām ir 1,51 promile alkohola.

VIDEO: Dzērājšofera izraisītā avārijā mirst maza bērna tēvs

"Mārupē ir viena tāda vieta, kur visi atmet ātrumu, jo priekšā ir fotoradars, bet zīme ir kādus 200 metrus pirms. Tu parasti sabremzējies pie fotoradara, nevis pie zīmes. Tas bija tas brīdis, kad pretim brauca policija un viņi pamanīja to ātrumu. Viņi apstādināja, es apstājos, bet nezinu, kāpēc viņi sāka braukt. Un tas bija impulss nepareizajam lēmumam, ka no šīs situācijas vajadzētu izvairīties. (..) Viss tas rīts ir neizdevies. Paģiras, tu saproti, ka, visticamāk, būs pūšana trubiņā. Tad izdari nepareizu slēdzienu, kas ir absolūti neraksturīgi. Un tad tas notiek kā izšauta bulta – tu to dari un domā: "Kāpēc es to daru"," stāsta Rukers.

Viņš sāka bēgt, bet neaprēķināja, ka, iebraucot līkumā, jābrauc no ārmalas uz iekšmalu un atpakaļ ārmalā. Tāpat prātā neienāca, ka jau pēc mirkļa kāds cits šoferis varētu braukt pretī. Pēdējais, ko Rukers no negadījuma atceras, ka mēģina no sadursmes izvairīties, bet bija jau par vēlu.

Aculiecinieki pēcāk stāstīja, ka viņš spējis izkāpt no mašīnas, bet sāpēs kliedzis, pēc kā saļima. Mediķiem negadījuma vietā bija jācīnās par divām dzīvībām – Rukera un pretim nejauši braucošā Riharda. Diemžēl Rihards negadījuma vietā mira. Arī Rukeram bija apstājusies elpošana, un, nonākot slimnīcā, viņš vairākas stundas pavadīja reanimācijā.

Uzzini vairāk: Dzērājšoferis bēg no policijas un nogalina cilvēku; pēc darba devēja slavinošas vēstules viņu atbrīvo no cietuma

Kāpēc viņš bēga? Atbildes nav. "Es nevaru racionāli izskaidrot, kā bija. Tā bija absolūti neracionāla rīcība, neraksturīga. Kaut kāds mirkļa uzplaiksnījums. Likās, ka kāds mani vada. Ļoti tumšs, pelēks viss tas rīts bija, ar sliktu enerģētiku," atceras Rukers.

Jāatgādina – kā pēc tiesas sēdes "tv3.lv" stāstīja bojāgājušā vīrieša dzīvesbiedre, Rukers tiesā savu bēgšanu skaidrojis, ka viņam sākotnēji licies, ka netrafaretā policijas patruļa ir kāds agresīvs šoferis, kurš vēlas izrēķināties, tāpēc esot mucis. Savukārt, kad pamanījis policijas signālugunis, nākamā atmiņa jau esot, pamostoties reanimācijā.

Tiesa piespriež septiņus gadus cietumā

To, ka pretim braucošais Rihards negadījumā miris, Rukers uzzināja pēc divām dienām, guļot slimnīcā. Viņš pārvests no reanimācijas uz palātu, kur ieradās policija – pateica, ka Rukers ir apcietināts, un iesniedza viņa apsūdzību.

Tā brīža sajūtas grūti aprakstīt, bet pārņēma ārprātīgs izmisums, vēlme, lai tas būtu tikai slikts sapnis, no kura var pamosties. Rukers uz laiku pārstājis ēst un juties tā, ka paša dzīvei vairs nav nekādas jēgas. "Bet man nebija fiziski iespējams nokārtot rēķinus ar šo pasauli, jo es vienkārši nevarēju pakustēties. Man bija trīs operācijas, mugurkauls lauzts trīs vietās, rokas, kājas. Es fiziski nevarēju neko sev paškaitēt. Ja es būtu varējis, tad mēs droši vien šodien šeit nerunātu," viņš stāsta.

Devītajā vai desmitajā dienā pēc negadījuma atnākusi apjausma, pirmais cerību stars attiecībā uz dzīvi, kad Rukers sapratis, ka viņam ir bērni, tāpēc jāiet notikušajam cauri.

Lasi vēl: Bijušajam SWH radošajam direktoram piespriež septiņus gadus cietumā

Tam sekoja tiesa, kur Rukers savu vainu atzina pilnībā. Un 2023. gada oktobrī viņam piesprieda septiņus gadus cietumā, uz tikpat ilgu laikposmu atņēma autovadītāja tiesības, kā arī par nodarīto morālo kaitējumu lēma piedzīt kompensācijas mirušā mātei un dzīvesbiedrei abām pa 28 000 eiro. Jāpiebilst, ka maksimālais iespējamais cietumsods bija desmit gadi.

Tiesā Rukera advokāts gan lūdzis pēc nosacītā soda, taču cerības neloloja. "Skaidrs, ka par tādu pārkāpumu – kāds nosacītais?! Pie kam tā bija ļoti skaļa lieta, milzīga rezonanse, un skaidrs, ka sabiedrība prasīja asinis. (..) Traģēdija milzīga. Vienīgais, ko es varu izdarīt, izrādīt savu atbildību. Kā es to varu izdarīt? Iet cietumā. (..) Taisnīgums kaut kādā veidā ir noticis," viņš saka.

Uz šī gada martu Rukers cietumā ir pavadījis divus ar pusi gadus. Vēl pēc gada un trim mēnešiem būs iespēja pretendēt uz atvērtā tipa cietumu – šo iespēju viņš plāno izmantot. "Tas uzreiz dod daudz vairāk iespēju – satikt mīļotos, doties pie ārstiem, braukt uz universitāti, uz darbu. No manas perspektīvas raugoties, tā ir brīvība," stāsta Rukers.

Ienākšana cietumā

Ienākšanai cietumā viņš gatavojies. Tiem, kuriem ar kriminālo pasauli nav nekāda sakara un kuri nekad nav bijuši īslaicīgās aizturēšanas kamerā iecirknī, ir zināmi stereotipi, atzīst Rukers, piebilstot, ka arī, dodoties uz cietumu, vienlaikus ir izbīlis un interese.

Viss sākās ar karantīnu, kurā Rukers pavadīja divas dienas, bet pēc tam viņam nozīmēja kameru Centrālcietuma 3. korpusā. "Tai karantīnā tur atveras durvis. Tāda telpa kā šeit, tikai daudz tumšāka, daudz netīrāka, un tur ir pilna spektra kontingents. Bet pārsteidzošā kārtā tur ir cilvēki, kas jau atgriežas, tur ir pieredzējuši, un tevi uzņem draudzīgi. Tas ir pirmais šoks – tev iedod tēju, cigareti, pajautā par ko [sēdi], tevi nomierina, jo redz, ka tu esi bāls," viņš atceras un piebilst: "Nosist mani te nenosita. Beigās izrādās, ka runā laipni un izstāsta, kā būs."

Rukers norāda, ka viņam ļoti paveicies ar cilvēkiem, ar kuriem ticis vienā kamerā un kuri bijuši adekvāti cilvēki – iesēdušies par dažādiem noziegumiem, bet visiem ir kopīgas intereses, mājās ģimene.

Lasi arī: Aiz Centrālcietuma žoga: kāda ir dzīve Latvijas lielākajā ieslodzījuma vietā

Viņš krietnu laiku cietumā pavadījis, uz to raugoties kā sliktu sapni, kuru pats it kā tikai vēro no malas, līdz pieņēmis, ka tā ir pavisam reāla dzīves sastāvdaļa, no kuras izvairīties nevar. Viens no iemesliem, kas atgriezis realitātē, ir Rukera dēli.

Rukers sarunā vairākkārt uzsver, ka nav upuris, ka ir pelnījis visu to, ko ir saņēmis. Taču viņam nepieņemami šķiet, ka viņa dēļ cieš arī apkārtējie. Rukers min piemēru, kur jaunākajam dēlam skolā bijusi gaidāma vecāku diena, audzinātāja apzinājusi, cik daudz vecāku ieradīsies, un uz dēla komentāru, ka būs tikai mamma, atraukusi: "Jā, tev tētis nebūs, jo viņš ir cietumā."

Viņš aicina sabiedrību tiesāt viņu, bet nepārmest un neiesaistīt tos cilvēkus, kuriem ar notikušo nav nekāda sakara.

Nevajadzēja bēgt

Cik daudz cilvēku Centrālcietumā sēž saistībā ar braukšanu pie stūres alkohola reibumā, Rukers nezina, bet ir saticis vairākus. Konkrētus piemērus viņš nemin, jo cietumā ir ļoti stingrs noteikums – runāt tikai par sevi, nevis citiem, taču apstiprina, ka stāsti ir dažādi. Ir gan līdzīgi viņa, gan recidīvi gadījumi.

Viņš atzīst, ka situācija mūsu valstī ir traģiska – ik dienu cietumā tiek atskaņots raidījums "Degpunktā", kurā stāsta par kārtējiem dzērājšoferiem, un gadu gadiem situācija būtiski nemainās, tostarp tad, kad palielinām sodus.

Rukera ieskatā, valsts cīnās ar sekām nevis cēloņiem. Varam arī kā maksimālo soda mēru paredzēt mūža ieslodzījumu par braukšanu dzērumā, bet tas problēmu nemazināšot. Viņaprāt, cēlonis šai problēmai ir kopīgā atbildības trūkumā, kas, savukārt, varētu būt saistīts ar valsts kopīgo labklājību, izglītību.

"Tupa tāda statistika, kuru rādām, dzērājšoferu dinamika – tas ir tas pats, kas vidējā temperatūra slimnīcā. No tā jau slimnieki veseli nekļūst. (..) Nedomāju, ka izmaiņas ir iespējamas pusgadā, gadā vai piecos. Jāskatās perspektīvā un tādi stāsti kā mans jāstāsta dziļumā, nevis vienkārši jāparāda, ka džeks no SWH ir apcietināts. (..) Tad sagaidām nākamo, kur Kristaps Janičenoks pālī avarē, un atkal ir tikai virsraksts. (..) Viņi ir jārāda daudz," rosina Rukers.

Lasi arī: Par braukšanu reibumā tiek rosināts apsūdzēt bijušo "Eurobasket 2025" izpilddirektoru Janičenoku

Un vēl: Mēnesis cietumā, 25 tūkstoši un atņemtas tiesības – paziņots spriedums Janičenoka lietā

Ko pats būtu darījis citādāk? "Man nevajadzēja bēgt," viņš atzīst. "Mans stāsts drīzāk nav par braukšanu alkohola reibumā, jo ir diezgan liela atšķirība, vai esi 3,8 promilēs, celies un brauc, vai tu pamodies no rīta, tev vēl ir promiles, bet dēļ tā, ka tu negribi pūst trubiņā, tu izdomā – ka divi līkumi, tu izkāpsi no mašīnas, un situācija būs atrisināta. Man stāsts ir savādāks. Bet tā kā fakts ir, tad es trāpu tai kategorijā "dzērājšoferis". Bet cilvēks, kurš ir izgulējies un pamodies kaut vai uz promilēm, tomēr ir adekvāts un rīcībspējīgāks," uzskata notiesātais.

Rukers arī norāda, ka ir augstprātīgi domāt – "es nekad cietumā nenokļūšu". Viņš to nevienam nenovēl, bet aicina pret šiem cilvēkiem izturēties ar izpratni. "Mēs agrāk vai vēlāk visi dosimies ārā, un tāds organisms, ķermenis nevar atteikties no kājas, ja kāja mazliet ir slima. Ir jāpieņem, un sabiedrībai vajadzētu būt atbalstošākai attiecībā pret tiem, kuri sodu izcietuši, kuri izgājuši resocializāciju un kuri atgriežas [dzīvē] ar motivāciju. Domāju, ka gan es, gan daudzi no mums atgriezīsies daudz labāki."

Vienlaikus viņš atzīst, ka apzinās – iznākot no cietuma, viņam sava reputācija, profesionālā karjera būs jābūvē no jauna.