"Kad vienā pusē ir siena…": saruna ar Latgales kongresa līderi Agri Bitānu
"Latgale atkal ir aizmirsta," vērtējot jaunās valdības deklarāciju, secina Latgales kongresa lēmuma izpildes padomes priekšsēdētājs Agris Bitāns. Mūsu saruna notiek pirms starpkongresa "Latgales attīstība – drošības pamats Latvijai un Eiropai", kas 22. un 23. septembrī norisināsies Rēzeknē.
"Daļu no gaidāmā Latgales starpkongresa programmas veido klasiski jautājumi," ar nožēlu atzīst Bitāns, sakot, ka problēmas aktualizētas sen, bet ilgtspējīgu risinājumu aizvien nav. Kā pirmo viņš izceļ jautājumu par latgaliešu valodas vietu publiskajā telpā, tostarp medijos, kā arī par latgaliešu valodas mācības iespējām skolās.
Tomēr ir arī jomas, kur Latgales kongresa aktivitātes jau nesušas taustāmus rezultātus, – viņš piebilst. Kā piemērus Bitāns min latgaliešu valodas iekļaušanu sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu likumā, Latgales kā latviešu vēsturiskās zemes karoga apstiprināšanu un Latgales dienas iekļaušanu kalendārā (27. aprīlis).
"Tās ir aktivitātes, kuras iesāka Latgales kongress un ar to saistītie cilvēki," atzīmē Bitāns.
Jūs esat Latgales kongresa lēmuma izpildes padomes vadītājs, un acīmredzot esat vislabāk informēts par to, kā veicas ar pērnā Latgales kongresa rezolūcijā turpmākajiem pieciem gadiem izvirzīto mērķu sasniegšanu.
Kustība ir, bet gribētos, lai virzība būtu ātrāka. Nevar teikt, ka būtu liels progress. Kaut vai, piemēram, latgaliešu valodas mācības jautājumā, kas likās salīdzinoši vienkāršs, pagaidām nav panākts ilgtspējīgs risinājums.
Kāpēc, jūsuprāt, šīs lietas buksē?
Vispirms tas ir izpratnes trūkums. Ka ne tikai juridiski, bet arī pēc būtības latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids un tam ir savs specifiskais statuss.
"Aizvien sastopams uzskats: ko tad tie latgalieši tur cilājās par valodu; kāpēc vispār par to jāuztraucas; galu galā Ventspilī arī ir ventiņu valoda; ko viņi te grib – katrs pagasts taču runā savā valodā."
Iespējams, kādam arī tīri psiholoģiski ir grūti mainīt domāšanu. Jo kādreiz bija skaidra izpratne par to, kas ir "pareizais" latviskais. Šobrīd šis izpratnes "monopols" tiek apšaubīts vai vismaz par to rodas jautājumi. Ka varbūt Vidzemes latviskums nav tas vienīgais "īstais" latviskums. Ka ir arī citi.
Kā teica bijušais Valsts prezidents Egils Levits, latviskums ir nevis plakans, bet telpisks koncepts. Tas nozīmē, ka nevar teikt, ka tikai mēs esam tie pareizie un citi ir nepareizie.
Šajās dienās esam tikuši pie jaunas valdības. Pārskatot Deklarāciju par Evikas Siliņas Ministru kabineta iecerēto darbību, jāsecina, ka atšķirībā no iepriekšējās valdības deklarācijas tajā vairs nav apņemšanos ne par latgaliešu valodas pozīciju, ne par Latgales mediju telpas stiprināšanu. Par ko tas liecina?
Tas tikai parāda, ka Latgale nav vērtība. Jo, nerunājot par valodniecisko un citu savdabību, arī ekonomiski Latgales teritorija prasa valsts intervenci, iejaukšanos vai kaut kādu attieksmi.
"Ja gribam attīstīt valsti līdzsvaroti un nostiprināt šo vietu ne tikai ekonomiski, bet arī informatīvi un valstiskā nozīmē, ir jābūt skaidrai valsts politikai. Bet diemžēl izskatās, ka viņi par to nedomā. Latgale atkal ir aizmirsta."
To redzam arī Izglītības un zinātnes ministrijas attieksmē, kur mums nācās rakstīt daudzas vēstules par latgaliešu valodas mācību skolā kaut vai novadu mācību stundas ietvaros. Un labākais, ko viņi šobrīd var piedāvāt, ir fakultatīvu mācību interešu pulciņu līmenī.
Kad prasām, vai jums ir skaidra valsts nostāja, kā tas jāveic ilgtermiņā, viņi saka – sākumā paskatīsimies, cik pieteiksies, uztaisīsim aptauju, tad virzīsimies uz priekšu.
"Tas nozīmē, ja būs kāds un ļoti uzstās, tad varbūt viņi domās. Bet viņiem ministrijā nav apziņas, ka tas ir valsts uzdevums, valsts pienākums veicināt latgaliešu valodas mācīšanu. Ja nav apziņas ministrijā, kā tā var veidot politiku, kā var pieteikt budžetu."
Kādus būtiskus soļus sagaidāt no jaunās valdības, ja domājam par Latgales attīstību?
Pirmais, kur jau ir vairākas iestrādes, ir saistīts ar latgaliešu valodas mācību primāri Latgalē, bet arī citās lielajās Latvijas pilsētās, kur ir daudz latgaliešu.
Otrs, protams, ir jāveicina reģiona ekonomiskā attīstībā. Un šeit jāpanāk, ka Latvija ES vairs netiek uztverta kā viena statistiskā vienība, jo starp Rīgu un Latgali ir pietiekami nozīmīgas atšķirības. Ja mēs būtu sadalīti vairākos statistiskajos līmeņos (NUTS 2 un NUTS 3), Latgalei varētu piesaistīt daudz vairāk Eiropas naudas.
"Mums arī ir interese par vēl vienas militārās bāzes izveidi Ziemeļlatgalē. Šāda militārā bāze parādīs, ka šeit ir vieta, par kuru Latvija ir gatava stāvēt un cīnīties. Vispirms tas ir drošības jautājums, bet skaidrs, ka šādas bāzes izveide dotu arī stimulu reģiona attīstībai."
Iepriekšējā Saeimā bija ievēlēti vairāk aktīvi latgaliešu sabiedriskie darbinieki, viņu vidū arī Ilga Šuplinska, kas ir saistīta ar Latgales kongresu. Viņa bija arī izglītības un zinātnes ministre. Kā jūs domājat, kāpēc, viņai esot šajā pozīcijā, tomēr netika risināts jautājums par latgaliešu valodas nodrošināšanu izglītības sistēmā?
Neteiktu, ka netika risināts. Cita lieta, ka tas sausais atlikums taustāmā veidā varbūt nebija tāds, kā gribētos. Viņas laikā tika apstiprināta Latgaliešu valodas apmācību programma, ko varētu izmantot skolas apmācībā. Tika sagatavoti arī pirmie elektroniskie jeb attālinātie mācību līdzekļi latgaliešu valodas apmācībai.
Nākamais solis – bija jāpanāk pastāvīgs finansējums valsts budžetā šai apmācībai. To neizdevās panākt, jo tā nebija valdības prioritāte.
"Būtu diezgan dīvaini, ja ministre nodarbotos tika ar latgaliešu valodas jautājumiem. Ministram ir jāatbild par visu izglītības sistēmu, sadalot spēkus un enerģiju."
Viens no Latgales kongresa mērķiem attiecībā uz Saeimas vēlēšanām ir panākt, ka visas ārpus Latvijas vēlētāju balsis nenonāk tikai Rīgas vēlēšanu apgabalā. Kā tas varētu ietekmēt vēlēšanu rezultātus?
Pastāvošā kārtība nenodrošina atbilstošu novadu pārstāvniecību Saeimā. No Latgales ir ļoti daudzi cilvēki izbraukuši, tomēr, saliekot viņu balsis kopā ar Rīgu, viņi tāpat nespēj Rīgu pārbalsot.
"Ja runājam par Latgali, viņu balsojums var ietekmēt Saeimas vēlēšanu iznākumu. Un domāju, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem, kas dzīvo Rietumeiropā, būs arī proeiropeiski noskaņoti savā balsojumā."
Mēs iegūtu proeiropeiskāku Saeimu un lielāku Latgales pārstāvniecību parlamentā?
Tieši tā. Esam iesnieguši attiecīgus priekšlikumus grozījumiem Vēlēšanu likumā. Arī Saeimas deputātu vidū ir izpratne par to, ka tas nav korekti, ka visas šīs balsis tiek atdotas Rīgai.
Pirms mūsu sarunas aprunājos ar vairākiem latgaliešiem un saklausīju viņos arī bažas par to, ka Latgales kongress veidojas kā klubiņš, kas sarunājas savā burbulī. Vai jūs arī saskatāt šādus riskus?
Teorētiski tāds risks vienmēr var būt. Tas, ko redzam, aktīvāko cilvēku loks patiešām vairāk vai mazāk ir viens un tas pats. Tāpēc arī pērn mainījām pārstāvju izvirzīšanas kārtību, dodot šādu iespēju gan apdzīvotajām vietām, gan sabiedriskajām organizācijām, gan pašvaldībām, dažādojot pārstāvniecības līmeņus.
Vai tas pienesa svaigus spēkus?
Pienesa, lai gan būtu gribējies lielāku cilvēku aktivitāti.
"Dažiem vieni liekas pārāk ekstrēmi, separātiski, citiem – tieši otrādi – kādi liekas pārāk bezzobaini un neaktīvi. Kā vienmēr, galējības ir abos galos."
Tas, kas mums jāizdara, ir jāparāda, ka Latgales kongresa virzītās iniciatīvas un idejas ilgtermiņā ir kopējās interesēs un ka tas nav tā, ka kāds vienkārši te grib iegūt atpazīstamību, lai dabūtu sev kādu vietu vai startētu uz Saeimu.
Kā jums veidojas atgriezeniskā saite ar Latgales sabiedrība, kā noskaidrojat, kas viņiem ir būtiskākie jautājumi un problēmas?
Pirmkārt, mēs iesaistām cilvēkus un aicinām pašus piedalīties. Mums notiek regulāras tikšanās dažādās grupās un formātos. Radi un draugi dzīvo Latgalē, arī no viņiem informāciju iegūstam.
Vai nav domāts par kādu plašāku pētījumu, lai noskaidrotu, kādi jautājumi tad rūp cilvēkiem Latgalē?
Tiešā veidā par to šobrīd nav domāts. Bet pieļauju, ka šāds pētījums mūsu vai kādu citu institūciju aktivitāšu lokā būs. Skaidrs, ka aptaujas notiek un notiks, jo šī informācija ir nepieciešama, lai noskaidrotu, kas cilvēkus uztrauc.
"Ir arī skaidrs, ka daļu cilvēku nomāc tas, kā samaksāt par dzīvokli un tamlīdzīgi, bet jūs tur tikmēr maļat par valodu un citām lietām. Ja ir šāda dilemma, skaidrs, ka tur ļoti grūti kaut ko pozitīvu veicināt."
Mēs gribam, lai Latgales kongress ir vieta, kur runā ne tikai par valodu un identitāti, bet arī par ekonomisko un sociālo labumu, kas sazobē dod to pievienoto vērtību.
Daugavpils sabiedriskais aktīvists Jorens Dobkevičs sarunā atzina, ka, viņaprāt, kopš Krievijas kara Ukrainā distance starp Rīgu un Latgali nav mazinājusies, varbūt pat pieaugusi. Kāds ir jūsu vērtējums par to?
Neteiktu, ka tā plaisa ir pieaugusi, drīzāk tā ir kļuvusi spilgtāka un acīmredzamāka. Un kāds tur brīnums, ja pirms tam daļa šo cilvēku atradās ļoti spēcīgā Krievijas propagandas ietekmē. Skaidrs, ka cilvēks tik ātri nemainīs domāšanu.
Turklāt vēl aizvien ir jautājums par informatīvo plūsmu Latgalē. Par to, cik daudz šeit uz vietas ir informācija abās latviešu valodas formās un cik daudz vēl aizvien ir no Krievijas un Baltkrievijas nākoša informācija.
"Tā vide vēl ne tuvu nav ideāla un aizvien ir diezgan liels procents cilvēku, kuri domā impēriski un kuri simpatizē Krievijas aktivitātēm. Un te mēs arī varam secināt, ka līdzšinējais sabiedrības integrācijas vai iekļaušanas darbs nav devis to rezultātu, kādu gaidījām."
Nav noslēpums, ka Latgales kārts ir arī separātisma propagandistu azotē. Cik šādi noskaņojumi pašlaik ir izplatīti Latgalē?
Nezinu, cik aktīvi šāda ideja tiek tagad izplatīta. Bet uz šīs nots, protams, kāds var mēģināt spekulēt.
Ja jūties aizskarts, noniecināts un neapmierināts, tevi ir vieglāk pārliecināt: tev dara pāri, jūtu tev līdzi, tādēļ pievienojies mums. To nevaram izslēgt.
"Tā ir vide, kas dod iespēju šāda veida sarunām vai ietekmei. Bet nedomāju, ka Latgales separātisma idejām ir liela vai ļoti plaša izplatība. Cita lieta, ka to var mēģināt izmantot līdzīgi kā Ukrainā. Tāds risks pastāv."
Cik plaši Latgales sabiedrībā ir sastopama šī atstumtības sajūta un aizvainojums?
Daļai cilvēku ir rūgtums. No vienas puses, esmu saticis cilvēkus, kuri no Rīgas vēlas pārcelties uz dzīvi Latgalē, bet ir arī latgalieši, kuri grib doties prom, jo cilvēks te vairs neredz perspektīvu.
Kā karš Ukrainā ietekmējis saimniecisko aktivitāti Latgalē?
Mums faktiski ir slēgta robeža uz austrumu pusi. Līdz ar to arī ekonomiski nav jēgas un pamata veidot tirdzniecību ar austrumiem. Un nav arī pamata sagaidīt, ka brauks tūristi vai citi interesenti no austrumiem.
"Latgales pusē tas diezgan būtiski ietekmē uzņēmējdarbību un potenciālo attīstību tuvākajam periodam. Tev jārēķinās, ka vienā pusē tagad ir siena."
Tas nozīmē arī domāšanas maiņu. Par biznesu tajā virzienā uz ilgu laiku jāaizmirst, pilnībā jāpārkārto ražošana, loģistika, komercdarbība.
Kādus atbalsta mehānismus Latgales uzņēmējiem sagaidāt no valsts?
Jau pagājušajā gadā Latgales kongresā par to runājām. Ja gribam veicināt ražošanu Latgalē, ir jāpiemēro atbalsta koeficients vai vismaz piemaksas.
Piemēram, ja runājam par produkcijas eksportu, attālums uz Rīgas, Ventspils vai Salacgrīvas ostu nozīmē arī lielākas izmaksas.
Vai šajā jautājumā ir kāds progress?
Pagaidām nav.
"Emocionāli mums saka – jā, mēs saprotam, cik jums ir grūti, bet konkrēta taustāma risinājuma nav."
Tas, kas daļēji ir mūsu pašu rokās, kur arī valsts atbalsts būs vajadzīgs, bet stipri mazāks, ir tūrisms. Šobrīd arī no Polijas puses par to ir interese. Mēs saprotam, ka mums ir jāveido sadarbība, jāveido ar Poliju un Lietuvu kopīga tūrisma telpa.
Iespējamu kaitējumu reģiona attīstībai saskatāt skolu tīkla sakārtošanas modelī jeb skolu slēgšanā.
Skaidrs, ka Izglītības ministrija paņēma "Excel" tabulu, parēķināja, ieguva skaitli un izlēma, ka viens no labākajiem veidiem ir pa vairākām skolām izkaisītos skolēnus sadzīt vienā skolā, jo tā vairāk ietaupīsim – vismaz būs mazāki apkures rēķini.
Bet vai tas dos labāku izglītību? Pašmērķis ir nevis panākt mazāku skaitu mācību iestāžu, bet gan sasniegt augstāku izglītības kvalitāti.
"Turpināsim uzturēt savus iebildumus par minimālo skolēnu skaitu vidusskolās. Tas nav atbilstošs pierobežas teritorijai, jo tad mēs padarīsim Latgales pierobežu pavisam pliku."
Vairākās vietās, kur ir izbūvētas jaunas telpas, sporta zāles, vai mēs to tagad visu slēgsim? Kas tad ar to notiks un cik saprātīgi ir to darīt? Vai beigās nesanāks, ka valsts izmaksas tiks pārceltas uz pašvaldības pleciem?
Ir jādomā, vai attiecībā uz Latgali un vēl dažām teritorijām Latvijā nevajadzētu piemērot izņēmumus vai atšķirīgus kritērijus, jo galu galā skola ir diezgan svarīga institūcija konkrētajā vietā, lai veidotu tur normālu vidi.
"Gribam parādīt, ka ne viss ir tikai "ekselis". Ja runājam par valsts attīstību, mums jāskatās, kas ir labāk cilvēkiem. Ministrijā redz īstermiņa ieguvumu, mēs gribam skatīties vidēja un ilgtermiņa ieguvumu kontekstā."
Viens no jautājumiem, ko pastāvīgi uztur Latgales organizācijas, ir saistīts ar plašāku mediju satura piedāvājumu latgaliešu valodā. Kādas iniciatīvas no jūsu puses ir paredzētas šajā jomā?
Primāri gribam palielināt raidījumu apjomu latgaliešu valodā sabiedriskajos medijos. To nosacīti ir vieglāk panākt, iekļaujot attiecīgus kritērijus sabiedriskajā pasūtījumā.
Taču mēs saprotam, ka ir jāattīsta un jādod iespēja arī privātajiem medijiem darboties šajā jomā un veidot saturu latgaliešu valodā. Sākotnēji tam būtu nepieciešamas valsts subsīdijas vai pasūtījums.
Vienlaikus mums jau ir arī pozitīvi piemēri – Latgales studija Rēzeknē, uz kuras bāzes var veidot gan televīzijas, gan radio raidījumus.
Atkāpjoties vēsturē, vēl 2009. gadā Latgalistikas konferences dalībnieki nāca klajā ar iniciatīvu latgaliešu valodai noteikt reģionālās valodas statusu. Kāpēc vēlāk latgaliešu sabiedriskās organizācijas no šī mērķa atkāpās?
Viena lieta ir, ka reģionālās valodas statuss ierobežo to ar noteiktu teritoriju.
"Taču šobrīd ir arī kolēģi, kuri saka, ka mums jāatgriežas pie šī priekšlikuma, jo reģionālās valodas statusam Eiropas Savienības ietvaros ir vismaz kaut kāds regulējums – ja tas netiek ievērots, valsti varēs saukt pie atbildības."
Tas nozīmē, ka par šo jautājumu vēl notiek iekšējas diskusijas?
Likās, ka gan Valsts valodas likumā, gan arī Latviešu vēsturisko zemju likumā latgaliešu valodai noteiktais statuss veicinās to plašāku pielietojumu arī ārpus Latgales. Tomēr praksē tā nenotiek. Līdz ar to mēs atgriežamies pie diskusijas par reģionālās valodas statusu.
Sarunas noslēgumā atklājiet, kāda ir jūsu vīzija par Latgali Latvijā turpmākos desmit – divdesmit gados.
Redzu, ka mēs esam punktā, kad Latvijā vairs nevienam nav jautājumu par to, kas ir latgaliešu valoda, kāda ir Latgales un latgaliešu nozīme Latvijas valsts izveidē un pastāvēšanā.
"Līdz ar to ne tikai Latgalē tiek mācīta latgaliešu valoda kā obligāts priekšmets, bet arī citiem vismaz ir minimāla izpratne par tās rakstību un izrunu. Noteikts apjoms informācijas un pārējo aktivitāšu valstī ir ap un par latgalisko. Un tas nevienam nerada problēmas, nerada nekādus jautājumus. Vienkārši tā ir normāla mūsu ikdienas sastāvdaļa."
Latgalē ir izveidota tāda ekonomiskā sistēma, kas ļauj nodrošina veiksmīgu un modernu uzņēmējdarbību, kā arī latgaliskajam ir pietiekams komerciālais "noiets", piemēram, tūrisma veidā. Latgale ir vieta, kuru dzīvei un darbam izvēlas jaunatne tās attīstītās infrastruktūras un "zaļā" dzīvesveida dēļ.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
